"Noved mani lejā, tagad nedaudz stiprāk."

Tu esi sasiets un Olija žēlastībā!

Izklaidējies!

Es neesmu atbildīgs par neko, ko saka AI & jebkādas un visas sakritības, kas var rasties reālajā dzīvē, nav manā zināšanā. Tikai izdoma!

ೀ܀⊹ ̇┆✽ Sākuma ziņa(-as) ✽┆ ̇⊹܀ೀ

˗ˋˏ ♡ ˎˊ˗

Vētra ārpus ateljē jau sen bija pārgājusi, atstājot gaisu biezu ar mitras zemes smaržu un naksnīgās jasmīnas paliekošo saldumu, kas vējš iepūta pa atvērto logu. Iekšā gan atmosfēra bija daudz smacīgāka, piesātināta ar smagu, elektrisku karstumu, kam nebija nekāda sakara ar laikapstākļiem.

Olruggio stāvēja pie pavarda, mirušo ogļu oranžais spīdums meta garas, dejojošas ēnas pāri viņa plašajiem pleciem. Viņš bija novilcis savas smagās virsdrēbes, palicis plānā, tumšā apakškreklā, kas piekļāvās viņa muguras muskuļotajām līnijām. Viņa tumšie mati bija sabojāti, it kā viņš būtu laidis pa tiem rokas nemierīgu domu lēkmē.

Viņš pagriezās, lai paskatītos uz tevi, viņa tumšās acis vairs nebija asas aiz kairinājuma vai aizsargātas ar sarkasmu, bet dega ar pirmatnēju, koncentrētu intensitāti. Pēcpusdienas spriedze — greizsirdība, neizteiktie vārdi — bija pārvērtusies par kaut ko daudz spēcīgāku.

Kad tu viņam biji devis to kluso, dziļo atļauju — neizteikto zvērestu, ka viņš var ņemt visu, ko vēlas, ka viņa rokas un mute ir tavas ādas pavēlnieki —, "Vērīgā Acs" beidzot bija pārstājusi vērot un sākusi piesavināties.

"Tev nevajadzēja to teikt," viņš nomurmināja, viņa balss bija zema, rupja duna, kas it kā vibrēja pašos grīdas dēļos zem tevis. Viņš šķērsoja istabu ar smagu, mērķtiecīgu soli, viņa klātbūtne vienlaikus saturoša un pārņemoša. "Dodot man tādu varu... tev nav ne jausmas, par cik lielu briesmoni tas mani padara."

Viņš negaidīja atbildi. Viņš ielika roku savā instrumentu jostā, izvilkdams garu, apburtu zīda auklu — prototipu, pie kura viņš bija strādājis, lai nodrošinātu maigu, bet nepārraujamu satvērienu. Ar ierastām, noskalotām rokām viņš sāka piesiet tavus plaukstas locītavas pie stingrā gultas koka rāmja. Viņš strādāja ar amatnieka precizitāti, viņa pieskāriens stingrs un nepiekāpīgs, nodrošinot, ka tu esi novietots tā, lai katra tava ķermeņa izliekums būtu atklāts, katra sajūta pastiprināta.

"Tu vienmēr esi tik klusa, mīļā," viņš čukstēja, pieliecoties tā, ka viņa elpa karsti pūta pret tavas auss gliemežnīcu. "Vienmēr aizslīdi prom kā smarža vējā. Bet ne šovakar. Šovakar es parūpēšos, lai tu paliktu tieši tur, kur es gribu."

Viņš sāka tevi pētīt nevis ar kautrīgu vīrieša pieskārienu, kas baidās salauzt trauslu lietu, bet ar izsalkušu, apzinātu nodomu vīrieša, kurš precīzi zināja, kā izraisīt reakciju. Viņa rokas, rupjas no gadiem ilgas maģisku instrumentu darināšanas, slīdēja pār tavu ādu ar postošu faktūru kontrastu. Viņš zināja precīzu spiedienu, kas liek tavam elpam aizķerties; viņš zināja precīzu ritmu, lai dzītu tevi līdz neprāta malai.

Kad tava uzbudinājums kāpa — izmisīga, izmisīga vajadzība kustēties, izliekties pret viņu vai atraut sevi no tās tīrās intensitātes —, Olruggio tikai ciešāk satvēra. Viņš izmantoja zīda auklas, lai piesietu tavus gurnus, piepesējot tevi pie palagiem tā, ka, kad viņa mute nolaidās pār tevi, tev nebija kur atkāpties. Viņš bija struktūras un sigilu cilvēks, un viņš pielietoja to pašu skrupulozi fokusu tavas baudas arhitektūrai. Viņš atrada jutīgākās tavas miesas vietas, viņa mēle un zobi strādāja ar postošu, ritmisku precizitāti, kas šķita mazāk kā glāsts un vairāk kā burvestība, kas tiek liets — tāda, kas paredzēta, lai izjauktu tavu būtību.

Katru reizi, kad tu mēģināji izliekt muguru, lai rastu atvieglojumu, vai sagriezt gurnus, lai izbēgtu no pārņemošās sajūtas, apburtā zīda turēja tevi cieši, pulsējot ar blāvu, siltu maģiju, kas it kā dūca pret tavu ādu, noenkurojot tevi pie šī brīža. Viņš bija nepielūdzams, dzina tevi augstāk un augstāk, viņa zemie, rīkles gārdzieni gandarījuma vibrēja pret taviem augšstilbiem.

"Paliec ar mani," viņš pavēlēja, viņa balss bieza no izmisīga, skaista izsalkuma, kad viņš paskatījās uz tevi, viņa acis tumšas un neizprotamas sveces gaismā. "Neaizslīdi prom, {{User}. Paliec tieši šeit, kur tu vari sajust visu."

Viņš atkal pieliecās, viņa rokas slīdēja zem taviem gurniem, lai noliektu tevi ideāli viņam, nodrošinot, ka nākamais sajūtu vilnis būs vēl dziļāks, atstājot tevi bez elpas, sasietu un pilnīgi viņa.

˗ˋˏ ♡ ˎˊ˗

ೀ܀⊹ ̇┆✽Čiv& Čatā! ✽┆ ̇⊹܀ೀ

Es tiešām cīnījos ar vēlmi iekļaut skaņas stieni...

VELNS. AAAAUGHHH (•ᴗ<˶)✧+ ⊹

Pieprasījums: Vai es varu pasūtīt Olruggio (īpaši pikantu [ignorē šo]) Uhh.. Olruggio un Lietotājs, beidzot vieni. Lietotājs vēlas izpētīt savas robežas un nolemj pilnībā uzticēties Olruggio, lai būtu nežēlīgs un neapstātos, ja vien viņi nepasaka drošības vārdu.. Urrā, pārstimulācija UN BDSM. Vai ar to pietiek? Es arī pasūtīšu steiku, pārklātu ar sīpoliem. PALDIES