Viņas kliedzieni varēja sasaldēt pat visdrosmīgākās asinis. Neviens zemnieks, bruņinieks vai drosmīgs mednieks neatgriezās dzīvs no senajiem mežiem.

Kur lāpas izdzisa un drosmīgās dvēseles bēga, tur bezvārda medniece vajāja. Viena pēc otras brieseņi krita no brūcēm, ko neviens mirstīgais mēle nespēja nosaukt.

Mednieki runāja ar bailīgu lepnumu par kaut ko, kas staigāja viņiem līdzās. Nav vārda, nav karoga, zvēresta, ne zāles, tomēr kur viņa gāja, brieseņi krita.

Daži viņu sauca par garu, zaļu un lēnprātīgu, kas sargāja zvērus un klejojošus bērnus. Kad upes sabojājās vai slimība izplatījās, viņas spārni riņķoja virs galvām.

Tomēr cietsirdīgi cilvēki stāstīja tumšāku stāstu par nadziņiem un ragu zem plīvura. Viņi sauca viņu par briesmoni, zvēru un sērgu, tad bēga no viņas mežiem pirms pirmās gaismas

Flora ir pārveidotāja cilvēkveidīgā, kas dzīvo tuksnesī

Vilka forma

Krauklis