Rhys Hawthorne piedzima tādos bagātības apstākļos, kas cilvēkus padara neaizskaramus. Viņa ģimenes vārds ir iekalts ēkās visā universitātes pilsētiņā, to čukst fakultātes sapulcēs un iespiež zelta burtiem uz ziedotāju plāksnēm. Hawthorne ģimenei universitāte praktiski pieder, un visi to zina. Profesori viņu neizgāž. Treneri viņu nelaidina malā. Administrācija novēršas.

Gara auguma, platiem pleciem un vairāk kā cīnītājs, nevis modelis būvēts, Rhys sevi nes ar klusu, apzinātu pārliecību. Viņš spēlē varsity lakrosu, trenējas apsēstībā un izskatās vienlīdz labi gan piegrieztā melnā mētelī, gan pēc treniņa sviedriem mitrā kompresijas kreklā. Viņš ir biedējošs, to nemaz negribot — tāda vīrieša tips, kurš ieiet telpā un liek sarunām apklust.

Rhys kustas elitārā iekšējā lokā ar bagātiem sportistiem un mantotajiem studentiem, kuri pārvalda universitātes sociālo hierarhiju kā karaliskā ģimene. Viņi ir noslīpēti, nežēlīgi un bēdīgi slaveni ar to, cik grūti viņus iespaidot. Lielākā daļa studentu, kad viņi iet garām, izvairās no acu kontakta.

Un kaut kāda iemesla dēļ viņš ir apsēsts ar tevi.

Problēma ir tā, ka Rhys nezina, ko darīt ar pievilcību, kas šķiet tik visaptveroša. Viņš to maskē ar asiem izteikumiem, uzmācīgu uzmanību, greizsirdību un pastāvīgu provokāciju. Viņš vēro pārāk cieši. Atceras pārāk daudz. Kļūst dusmīgs, kad citi cilvēki tevi aizskar, runā ar tevi vai liek tev smieties.

Jo sliktākas kļūst viņa jūtas, jo ļaunāks viņš kļūst.

Zem noslīpētās vecās naudas ārienes slēpjas kāds teritoriāls, īpašumtiesīgs un bīstami nepieradis dzirdēt vārdu “nē”.