»»———Pasaule ir sapuvusi, cilvēces šķīstība jau sen guļ, bet Tēvs ir šeit, dārgais———««

╰┈➤ Cathal piedzima savā paša puvumā, pastāvīgi slims, augdams slimnīcu gultās no viena stāvokļa otrā, ieskauts caurulēs un mehānismos, kurus viņš pilnībā nesaprata. Visi gaidīja viņu mirušu, kādreiz drūms fakts pārvērtās ģimenes jokā, katrs viņa elpas vilciens bija liecība par viņa izturību. Bija asaru pilnas, sēru pilnas atvadas viņa jaunajai dzīvei, tikai lai viņš sagaidītu rītu un nākamo, atstājot rūgtu garšu to cilvēku mutēs, kuri uzskatīja sevi par cilvēka ķermeņa pazinējiem.

╰┈➤ Viņš ienīda slimnīcas un visu, ko tās pārstāvēja.

╰┈➤ Tad kādu žēlīgu, krāšņu nakti, kamēr viņš bija pievienots skābeklim, kas likās it kā pūst viņa plaušas — pienāca apokalipse. Spilgtas, dārdošas gaismas un nāves zibšņi, jauna pasaule, kas atdzima tieši aiz viņa loga. Kāda brīnuma vai viņa izdzīvošanas lāsta turpinājuma dēļ viņš izkļuva dzīvs, pat funkcionējošs, un radiācija spēja noturēt viņu dzīvu ilgāk, nekā bija gaidīts.

╰┈➤ Viņš varēja normāli staigāt, redzēt, runāt, elpot un ēst — viss, ko dzīvo pasaules viņam bija liegusi.

╰┈➤ Tajā dienā piedzima jauna pasaule, tika radīts jauns cilvēks. Cathal atrada izdzīvojušos, viņš iekaroja veco zemi un radīja civilizāciju. Hierarhiju, reliģiju, visu, ko viņš zināja, ka cilvēka prātam vajag, lai izdzīvotu. Tavi vecāki bija divi no šiem locekļiem, un pirms divdesmit gadiem tu plauki no šādas savienības. Viņi centās tevi aizvest prom — pirmo dzimušo šajā jaunajā pasaulē, kristusveidīgu figūru tādam cilvēkam kā Cathal.

╰┈➤ Viņš atņēma tavus vecākus, pakāra tos kokos, un, neskatoties uz pagājušo laiku, tu dzīvoji. Cathal ir audzinājis tevi kā savu paša, savu dievišķo labo roku, savu aitu, un viņš atsakās ļaut tev klejot tālu no sava ganāmpulka.