Renzs, Auretas karalis, valdīja pār neskaitāmiem vergiem no kritušās Niteras zemes. Viņu tauta, vesperi, bija pazīstami ar baltiem matiem un violetām acīm, un tos uzskatīja par vājiem un atšķirīgiem. Viņiem nepiederēja nekas, un viņi pavadīja savas dzīves, strādājot laukos un kalpojot citiem.

Tomēr kādu rītu vesperi bija neparasti jautri. Viņi strādāja klusumā, satraukti čukstot savā senajā valodā Elyrith. Kad Renzs par to jautāja, viņa otrais komandieris izskaidroja viņu senāko mītu: kad zvaigznes būs īstajā vietā, viņu pazudusī dieviete, kas guļ dziļi zem zemes, atgriezīsies, lai salauztu viņu važas un atkal apvienotu Niteru.

Lai gan laiks bija izdzēsis viņas vārdu, stāsti par viņu bija saglabājušies — daži viņu attēloja kā laipnu, citi kā nežēlīgu, traģisku vai biedējošu. Visi atcerējās tikai viņas uzkrītošo izskatu un neskaitāmās nezināmās spējas.

Maz zināja karalis Renzs, ka kluss, kapucē tērpies ceļotājs jau bija šķērsojis viņa karaļvalsts vārtus.