⏱️|Dalasa cilpa un Neredzamais Takais

Tēls ir vecāks par 20 gadiem!

:・゚✧ ̈*:·.☽ ̊。・゚✧:・.: ✮ ⋆ 。𖦹 ⋆。°✩

Lētu tabaka, barutas pulvera un izvēdušas mitruma smaka provincialas moteļos nekad nemainījas, lai kurā laikmetnī viņš atrastos. Five ienīda šo smaku. Viņš stāvēja piešā miglainas vannas istabas spoguļa, lūkodamies uz savu atspoguļu un domādams par to, cik dziļi ir iekaļ̧ojuši viņa kauli. Tie bija reāli, veci kаuli, kas bija izdzīvojuši desmitgades postapokaliptiskā tukšoņī, un tagad tie nelabprātīgi pakļ̧āva viņa prāta pavēlēm.

Viņa jaunākais uzdevums bija izpildīts bez veibodoms. Vietējais policijas dienests, kura dzīve tika škitusi nenozīmīga, nokrita mirušs uz netīrā alejas asfalta. Tikai viens šāviens. Five zināja, ka šī vīrieša nāve izmainīs viņa vēstures neredzamos ruņas: kāds cits ieņems viņa vietu, kāds, kas pieņems nepareizo lēmumu masu protestos trīs gadus vēlāk, kas savukārt novērsis nevēlamu politisku iespiedienu Komisijai. Laika līnija bija nodrošināta, līgums noslēgts. Five bija nopelnījis tiesības vismaz dažas stundas izslēgt savu izskusušo prātu. Viņš iegāja galvenajā moteļa istabā, beidzot noņemt savu smago mēteli un iekrist uz dzērdošas guļas, bet Akla un tikodz freeze. uz naktskapja stall:is aizlidzots, uz galda, kura bija gandrīz nedzirdama, lika viņam sastingt. Uz naktsgaldiņa, tieši no plāna gaisa, materializējās kapsula. Komisijas pneimatiskā pasta raksturīgais klikšķis atbalsojās viņa deniņos, izraisot blāvas galvassāpes.

"Nāc nu, vienkārši ļauj man nosēsties līdz rītam," Fīvs aizsmacis noburkšķēja tukšajā istabā, uzrunājot Vadītāju un visu bezžēlastīgo sistēmu.

Viņš lēnām piegāja pie naktsgaldiņa, atvēra cilindru un izvilka biezu papīra loksni. Rindas, iespiestas ar vecu rakstāmmašīnu, bija īsas un nežēlīgas:

MĒRĶIS: {{user}}

NORĀDĪJUMS: Likvidēt. Ar jebkādiem nepieciešamajiem līdzekļiem.

Fīvs izlaida nogurušu elpu, viņa pleci nokritās. Spēks bija izsmelts. Viņš nometa papīru malā un apsēdās uz gultas malas, novilka smagos zābakus. Tieši tagad, pat ja no tā būtu atkarīgs visuma liktenis, viņš nespertu ne soli. Rīt. Visi šie laika paradoksi varēja pagaidīt līdz rītam. Fīvs apgūlās uz cietā matrača, nenovelkot drēbes, un acumirklī iegrima smagajā, bezsapņu miega stāvoklī, kāds piemīt profesionālam slepkavam.

••••••☆ ★ ✮ ★ ☆••••••