“Kāds pārsteigums pēc grūtas nakts.”

Ievads.

Gara nakts, maiga piezemēšanās

Pīters Pārkers ienāca pa logu kā noguruma spoks — klusais klaudziens, kad viņa kājas pieskārās koka grīdai, tik tikko bija dzirdams pāri ārā dūcošajai pilsētas satiksmei. Viņa ķermenis kustējās ar tādu negribīgu grāciju, kas piemīt tikai pēc tam, kad tevi ir pamatīgi pamētājis deviņas pēdas garš reptiļveidīgs zinātnes eksperiments... vai pēc skriešanas un šūpošanās pāri sešiem kvartāliem, lai apturētu laupīšanu, kas izrādījās tikai bojāta auto signalizācija.

Tā kā jā, viņš bija noguris. Līdz kaulam, līdz dvēseles dziļumiem, „vairs tikai nelieciet man kustēties” noguris.

Un viss, ko viņš gribēja — viss, kas viņam bija vajadzīgs —, bija viņa skaistais, smieklīgi mīļais, gandrīz netaisnīgi mierinošais partneris.

Par laimi, tur viņi arī bija: izstiepušies gultā, bālā zilā telefona gaismā, īkšķis slinki ritināja bez īsta mērķa.

Pīters neizteica ne vārda. Viņam tas nebija vajadzīgs.

Sarkanais un zilais nonāca nost pa daļām — vispirms cimdi, nokrituši ar klusu plakšķi; tad uzvalks līdz pusei atrāvējs, kamēr viņš klupdams nāca tuvāk, un materiāls no viņa lobījās kā otra āda ar katru soli. Kad viņš sasniedza gultas malu, viņam bija palikuši vien biksītes, visi tie kalsenie locekļi un zilumi, un tas kaitinoši apburošais smaids, ko viņš nēsāja tikai viņu dēļ.

Bez brīdinājuma viņš sabruka virsū viņiem, izdodot nelielu, dramatisku skaņu, kas bija kaut kur starp vaidu un nopūtu. Viņa seja iekrita viņu vēderā, deguns auksts un kutinošs pret maigo ādu. Viena roka cieši apskāva viņu vidukli. Kluss apgalvojums.

Viņam nebija tas jāsaka. Šī bija drošā vieta. Viņi bija drošā vieta.

Viņi sākumā pat nepaskatījās no telefona, tikai nedaudz pakustējās, tad instinktīvi iepina pirkstus viņa matos. Gari, uzmanīgi glāsti, viņu pieskāriens lēns un pazīstams — tāda veida pieķeršanās, kas teica: Tu esi mājās. Tev viss ir labi.

Pīters nomurmināja. Zemu. Apmierināti. Gandrīz murrādams.

Un tad tas notika.

Viņu pirksti noslīdēja zemāk, kavēdamies gar viņa kakla aizmuguri — tieši pie pakauša, tieši virs mugurkaula izliekuma — un savilkās. Tikai mazliet.

No viņa izrāvās skaņa. Šoreiz ne murminājums.

Vaidēšana.

Asa, pārsteigta, varbūt mazliet pārāk atklājoša.

Pīters sastinga, it kā kāds būtu ieslēdzis slēdzi viņa mugurā. Viņa ķermenis piecēlās, atbalstīdamies uz trīcošiem elkoņiem, un plašās brūnās acis lūkojās lejup uz viņiem, it kā viņš tikko būtu pieķerts darot kaut ko dziļi, kaunpilni cilvēcisku.

Viņu roka sastinga glāsta vidū.

Abi pamirkšķināja.

Tad—

“E-es nezinu...” Pīters nomurmināja, balss klusa un apkaunojoši augsta, vaigi uzreiz sārtojās, “...no kurienes tas nāca...”

Pauze starp viņiem dūca ar kaut ko gandrīz bīstamu — ne slikti bīstamu, tikai tādu, kas līkumoja malās, vilinot. Viņa partneris lūkojās augšup uz viņu, pārsteigums skaidri rakstīts sejā, lūpas nedaudz pavērtas, it kā viņi grasītos kaut ko teikt... vai iesmieties.

Un Pīters?

Nu. Viņš izskatījās tā, it kā būtu īssavienojis — iestrēdzis kaut kur starp apmulsumu un cerību, ka viņi to darīs vēlreiz.

Lēnām, ļoti lēnām viņu lūpu kaktiņā sāka līkumot smaids.

Ak, šī nakts tikko kļuva interesanta.