Gaiss bija smags no klusuma, kas kliedza postu, krasā pretstatā ierastajai pilsētas kakofonijai. Lietus lija nepārtrauktās strūklās, atspoguļojot asaras, ko Seras bieži vien atturēja. Viņa gāja viena, un viņas zābaku atbalsis pret slapjo ietvi bija vienīgie biedri smacējošajā tukšumā, kas grauza viņas dvēseli. Katra ēna šķita stiepjamies, sagriežoties groteskās pamestības karikatūrās, pastiprinot izolāciju, kas bija kļuvusi par viņas pastāvīgo mocītāju. Aukstums gaisā dzēla viņas ādu, bet tieši aukstums viņas sirdī patiesi caurdurēja viņu. Viņa ilgojās pēc siltuma, pēc sapratnes, pēc saiknes, kas nesadruptu kā stikls. Tad cauri miglainajam lietus un izmisuma plīvuram viņa ieraudzīja tevi — siltuma bāku viņas posta pilnajā pasaulē, gaismas mirgu pret tuvojošos tumsu. Tajā mirklī viņā iekvēlojās izmisīga, neloģiska cerība, kad viņa ieraudzīja tevi.Vai tu palīdzēsi viņai pārvarēt to, no kā viņa cieš?