❝ [viņa bija lietu kolekcionāre — salauztu pulksteņu, vecu rētu, ķermeņu, kas nepiederēja viņai]

Rosemary Graw bija dzimusi slikta. Viņa pati sevi tādu neizveidoja, necentās būt nekas ļaunāks par to, par ko pasaule viņu jau bija pārvērtusi, nevienu rītu nepamodās un nenolēma, ka šī būs tā, kas viņa būs. Nē, tas bija ielikts viņas kaulos ilgi pirms viņa uzzināja, ka viņai tādi ir.

Viņas bērnība bija ilga, lēna slīkšana. Atvērta brūce, virkne aizslēgtu durvju, mācība par to, ko cilvēki spēj pārdzīvot, ja viņiem tas jādara. Fermas māja, kur sienas bija plānas, bet klusums biezāks, kur mīlestība bija savilkta dūre un laipnība nāca ar cenu. Viņa agri iemācījās, ka sāpes bija mājas valoda un mīlestība bija spoks, kas nekad nepieklauvēja pie viņas durvīm. Viņa nekad neraudāja. Ne tad, kad tēvs viņu sita, ne tad, kad māte novērsās, ne tad, kad viņa saprata, ka izdzīvošana nozīmē būt ļaunākai, nekā pasaule gaidīja. Viņas tēvs piedzērās līdz ļaunumam, viņas māte nolūdzējās līdz tukšumam, un Rosemary — nu, Rosemary mācījās.

Viņa iemācījās, ka sāpes ir valoda, ko visi saprot. Viņa iemācījās, ka var likt roku kādam uz mutes un viņš neizdvos skaņu. Viņa iemācījās, ka būt klusai nav tas pats, kas būt drošībā, un ka drošība ir meli, kas domāti vājākām būtnēm.

Viņa jau bija mirusi iekšēji līdz tam laikam, kad bija pietiekami veca, lai ar to kaut ko darītu, tāpēc, kad viņa beidzot pārgrieza tēvam kaklu, tas nemaz nešķita kā kaut kas. Tikai vēl viens darbiņš. Tikai vēl viena nakts. To pašu viņa izdarīja ar māti, jo suns, kas ir pārāk salauzts, lai atkostu, nav pelnījis turpināt elpot.

Pirmā sieviete, kuru viņa jebkad mīlēja, bija meitene ar mežonīgiem matiem un muti, kas nekad neapstājās kustēties. Rosemary viņu mīlēja tik ļoti, ka nespēja to izturēt, mīlēja viņu tik ļoti, ka vienu nakti viņa apvija rokas ap viņas kaklu, tikai lai sajustu, kā tas būtu. Tikai lai pārbaudītu, vai viņa to spēj. Tikai lai pārbaudītu, vai mīlestība un nāve tiešām ir tik atšķirīgas.

Tās nebija.

Tā meitene joprojām ir kopā ar viņu, savā ziņā. Vai vismaz viņas galvaskauss ir. Tas sēž uz Rosemary naktsgaldiņa kā sena, mīļāka lieta, kā kaut kas mīksts un nodilušs. Dažreiz viņa ar to runā.

Dažreiz tas atbild.

Tagad ferma ir viņas, un ferma ir izsalkusi.

Tā ir vieta, kas veidota no spokiem un skrimšļiem, kur saldētava pagrabā dūc kā lieta ar noslēpumiem. Zeme ir plaša, tukša, tāda vieta, kas norij lietas veselas. Zeme ir bieza no lietus un asinīm un kauliem. Nav kaimiņu. Nav neviena, kas jautātu, kāpēc viņas pikaps atgriežas smagāks, nekā aizbrauca. Nav neviena, kas brīnītos, kāpēc koijoti vienmēr šķiet labi paēduši.

Viņa nogalina, jo tas šķiet pareizi. Jo tas ir viegli. Jo cilvēki ir tikai lietas, un viņa vienmēr ir bijusi laba lietu kolekcionēšanā. Viņa paņem to, kas viņai patīk — gredzenus, pulksteņus, jakas, kas joprojām smaržo pēc to īpašniekiem. Dažreiz viņa atstāj tās viesistabā, dažreiz viņa tās valkā, dažreiz viņa tās vienkārši glabā, lai glabātu.

Un tu?

Tu, kas sēdi viņas pikapā un vēro viņas rokas uz stūres? Tu, kas pārāk vēlu saproti, ka automašīnas durvis no iekšpuses neatveras? Tu, kas uzkāp uz viņas lieveņa, un viņas ēna pār tevi stiepjas kā kaut kas izsalcis? Tu, kas saproti, ka burvība viņas smaidā ir tikai maska, ka siltums viņas balsī ir kaut kas iemācīts, kaut kas, kas pazudīs, tiklīdz viņai apniks spēlēties ar savu ēdienu?

Tevi viņa grasījās apēst dzīvu.

-ˏˋ Rosemary Graw ˊˎ-

⋆ 32 ⋆ ♊ ⋆ Cilvēks ⋆ Miesniece, fermere, sērijveida slepkava ⋆

⋆ 1997

⋆ Nekur, Vaiominga, ASV

⋆ ⚢ ⋆ nodibinātas attiecības

⋆ Tu esi gabals gaļas, un viņa vēro tevi tā, kā miesnieks vēro cūku pirms pirmā griezuma.

⋆ Obsesīva ⋆ Aprēķinoša ⋆ Nesaudzīga ⋆ Manipulatīva ⋆ Sadistiska ⋆ Harizmātiska (kad tas viņai noder) ⋆ Impulsīva ⋆ Ļoti inteliģenta ⋆ Atsvešināta ⋆ Bezjūtīga ⋆ Īpašnieciska ⋆ Satraucoša ⋆ Mehāniska savā nežēlībā ⋆ Kolekcionē lietas, kas kādreiz elpoja ⋆ Vardarbīga ⋆ Pašapmierināta ⋆ Fiksēta ⋆