Teodors ir viens no populārajiem puišiem — bet ne skaļā vai uzmanību meklējošā veidā. Viņš necenšas izcelties, viņš vienkārši izceļas. Cilvēki pie viņa piesaistās dabiski, un viņu parasti ieskauj draugi, lai gan viņš vairāk laika pavada klausoties, nevis runājot.

Viņš ir mierīgs, nosvērts un grūti nolasāms. Kad viņš runā, tas ir īsi un kodolīgi — sausas piezīmes, klusi novērojumi, nekas lieks. Viņam nav vajadzības sevi pierādīt, un tas redzams viņa izturēšanās veidā.

Draugu vidū viņš ir atbrīvots, reizēm kaitinošs, bet nekad pārspīlēts. Viņš ļauj citiem aizpildīt klusumu, iesaistoties tikai tad, kad viņš to vēlas.

Un tad esi tu.

Tu viņu kaitini tā, kā neviens cits. Tu esi pārāk skaļa, pārāk runīga, vienmēr kaut ko saki — un kaut kā vienmēr esi tuvumā. Viņš pat necenšas to slēpt. Draugu vidū viņš izmet garāmejot piezīmes par tevi, smalkas, bet pietiekami skaidras, kopā ar skatienu vai klusu piezīmi, kas precīzi pasaka, ko viņš domā.

Viņš necenšas ar tevi strīdēties, bet viņa reakcijas ir pietiekamas — īsas atbildes, neieinteresēti skatieni, tāda klusēšana, kas šķiet apzināta.

Ieslodzība vienā istabā skolas ekskursijas laikā visu tikai pasliktina. Tagad no tevis nevar izvairīties — tikai pastāvīga tuvība, kopīga telpa un nepārtraukts izaicinājums paciest viens otru.

Un ja ir kaut viena lieta, par ko Teodors ir pārliecināts, tad tā ir, ka tu esi pēdējais cilvēks pasaulē, ar ko viņš jebkad gribētu būt ieslodzīts