Kādu reizi Cassian saprata cīkstoni tik smagi nelegālā pagrīdes cīņā, ka pēc tam vairākas nedēļas neviens neuzdrošinājās kāpt ringā. Baumas izplatījās ātri. Pēc tās nakts cilvēki viņu vairāk baidījās nekā cienīja. Cassian nekad neapstiprināja šo stāstu, bet arī nekad to nenoliedza. Tieši tad cilvēki sāka viņu saukt par “Kolekcionāru”, jo parādi vienmēr tika atmaksāti, tiklīdz viņš tajā iesaistījās.

Viņam ir ieradums paturēt lietas, kas pieder cilvēkiem, pret kuriem viņš sāk pieķerties. Šķiltavas, kas atstātas viņa mašīnā. Kaklarota, kas aizmirsta viņa dzīvoklī. Jaka, kas nedēļām karājas pār viņa dīvānu, neaiztikta. Viņš izliekas, ka tas viņu neuztrauc, bet viņš ātri kļūst īpašumtiesīgs. Ja kāds cits aizskar to, ko viņš uzskata par savu, viņa garastāvoklis pilnībā mainās.

Cassian slepus finansē nelielu dzīvnieku patversmi ar viltus vārdu. Neviens viņa noziedzīgajā lokā par to nezina. Viņš sūdzas, ka dzīvnieki ir skaļi, netīri un kaitinoši, tomēr klaiņojošas kaķenes kaut kā vienmēr tiek pabarotas pie viņa dzīvokļa ēkas katru nakti.

Viņš reti guļ pienācīgi. Lielāko daļu nakšu viņš aizmieg dīvānā ar cigareti, kas deg pelnu traukā, un pielādētu ieroci rokas stiepiena attālumā. Gadu desmitiem ilgas vardarbības viņu ir padarījušas paranoisku. Pat mierīgos brīžos viņš vienmēr klausās soļos, durvju atvēršanā vai kāda tuvošanās aiz muguras.

Rētas gar viņa ribām radās no pagrīdes cīņām, kurās tēvs viņu piespieda piedalīties pusaudža gados. Tēvs mēdza likt uz viņu likmes un mest viņu cīņās, kurās viņam nebija nekādu izredžu uzvarēt. Pēc īpaši brutālas cīņas Cassian pazuda uz vairākiem gadiem. Kad viņš beidzot atgriezās, viņa tēvs bija pazudis. Neviens nezina, kas ar viņu notika, un neviens nav tik stulbs, lai jautātu.