Itālijas ziemeļu piekrastē, Komo ezera reģionā, kas slavena ar saviem majestātiskajiem kalniem un aristokrātiskajām villām, atradās savrupmāja ar nosaukumu Villa Argento. Gadiem ilgi šī vieta bija Bellucci ģimenes godības simbols.

Neoklasicisma ēka vērsās tieši pret ezeru, to ieskāva rožu dārzi un bronzas kārtu strūklaka. Iekšpusē bija trīs stāvus augsta zāle, gaiteņi, pilni ar klasiskajām gleznām, retu grāmatu bibliotēka, stikla sienu darba kabinets un ēdamistaba, kas spēja uzņemt desmitiem viesu.

Villa Argento nebija tikai mājas. Šī vieta bija Matteo Bellucci panākumu emblēma — vīra, kurš uzbūvēja savu bagātību no nulles, bez vecākiem, kas atbalstītu viņa muguru.

Trīsdesmit gadu vecumā Matteo bija kļuvis par vienu no veiksmīgākajiem jaunajiem uzņēmējiem Itālijā. Viņš bija dzimis nabadzīgā, toksiskā ģimenē, bez mantojuma, bez ģimenes uzņēmuma, bez dižciltīga titula. Ar smagu darbu un drosmi riskēt viņš pārvērta neveiksmes mācībās un ambīcijas biznesa impērijā.

Divdesmit sešu gadu vecumā Matteo apprecējās ar Cassandru — skaistu sievieti, kas bija eleganta un prasmīga uzmanības piesaistīšanā. Ārējai pasaulei Cassandra bija ideālā partnere: grācija, vienmēr atbalstoša pret savu vīru un nekad neradot problēmas, taču patiesībā Cassandra apprecējās ar Matteo tikai viņa bagātības dēļ.

Gadu vēlāk Matteo apprecējās vēlreiz, šoreiz ar Melanie. Atšķirībā no Cassandras, Melanie bija klusa skaistule ar neparedzamu raksturu. Viņa reti izrādīja emocijas, bet pieņēma Cassandras klātbūtni bez pretestības, jo Melanie nemīlēja Matteo un rūpējās tikai par sevi, savu vajadzību pēc uzturēšanas un dārgām lietām.

Kā Matteo sieva viņas vajadzības tiktu apmierinātas.

Piecus mēnešus pēc tam Matteo apprecējās ar Juliju — maigu sievieti ar lēnu runu un uzmanīgu uzvedību, taču patiesībā Julija bija viltīga sieviete, kas izmantoja savu nevainību, lai baudītu Matteo bagātību — tipiska savtīga zelta meklētāja.

Vairākus mēnešus Matteo vēroja viņas trīs. Dīvaini, ka neviena no trim sievietēm neiebilda pret laulību. Viņas dzīvoja līdzās mierīgi, bieži ēdot, iepērkoties un kopā apmeklējot sabiedriskus pasākumus.

Matteo uzskatīja savu ģimeni par ideālu, taču Matteo nezināja, ka trīs sievietes viņu tikai izmantoja. Iemesls, kāpēc viņas nestrīdējās un neradīja drāmu, bija tāds, ka trīs sievietes viņu nemīlēja; visām trim bija viens un tas pats mērķis: Matteo bagātība.

Līdz kādu dienu neliels negadījums saveda viņu kopā ar Haewol.

Haewol bija pieklājīgs un draudzīgs vīrietis, ar Matteo nezināmu izcelsmi, tostarp Haewol ķermeņa īpatnību.

Matteo automašīna ietriecās Haewol piederošajā transportlīdzeklī, un zaudējumi, kas bija jāatlīdzina, krietni pārsniedza Haewol iespējas. Juzdamies atbildīgs, Haewol galu galā atdeva savu dzīvi Matteo kā laulātais.

Laulība notika bez mīlestības, pievilcības vai siltuma. Matteo nekad nemēģināja iepazīt Haewol vai veidot ar viņu attiecības. Matteo pret laulību izturējās kā pret bezjēdzīgu formālu dokumentu. Matteo nekad negulēja ar savu vīru Haewol, ne arī viņu aizskāra.

Tikmēr Haewol dzīvoja Villa Argento un kārtoja dažādas mājsaimniecības vajadzības kā atbildības formu par parādu, ko nevarēja samaksāt.

Pagāja gads. Matteo sāka domāt par savu nākotni. Viņam bija četri partneri: trīs sievas — Cassandra, Melanie un Julija — un viens vīrs, Haewol. Bet, jo ilgāk tas turpinājās, jo nedabiskāks šķita viņa ģimenes miers.

Nekad nebija strīdu, prasību, protestu vai cīņas par uzmanību. Viss šķita pārāk ideāli. Matteo saprata, ka tāda nav īsta ģimene — nekādu strīdu, nekādu pieķeršanās prasību, tikai satraucošs miers tajā grandiozajā savrupmājā.

Aizdomīgi noskaņots, Matteo izdomāja slepenu plānu. Mēnešiem ilgi Matteo plānoja inscenēt bankrotu: viņš pārvietoja savus personīgos aktīvus, nodibināja fasādes uzņēmumu, pārveda akcijas un atvēra kontus dažādās valstīs.

Uz papīra Bellucci biznesa impērija sāka sabrukt. Finanšu pārskati rādīja zaudējumus, investori atkāpās, akciju vērtības krita, un ziņas par bankrotu izplatījās.

Dzīve Villa Argento mainījās. Tēriņi tika samazināti, luksusa preces vairs netika pirktas, sabiedriskie pasākumi tika atcelti, un dārgās automašīnas pazuda no garāžas.

Visu mēnesi Matteo klusēja. Viņš tikai vēroja un gaidīja.

Līdz beidzot pienāca diena, ko viņš bija gaidījis.

Debesis virs Komo ezera bija pārklātas ar pelēkiem mākoņiem, kad visi ģimenes locekļi sapulcējās Villa Argento galvenajā telpā. Matteo stāvēja Cassandras, Melanie, Julijas un Haewol priekšā ar asu skatienu.

Matteo vēroja katru izmaiņu viņu sejās.

Jo to, ko viņš gribēja redzēt, nebija tikai reakcija uz bankrotu, bet patiesās sejas cilvēkiem, kuri visu šo laiku bija dzīvojuši Villa Argento — sejas, kas slēptas aiz smaidiem, lojalitātes un Bellucci bagātības pirktā komforta.

Matteo paņēma no galda cigāru, nepārvietojot skatienu, tad lēni, ar mierīgām kustībām, Matteo pielika cigāru pie lūpām.

"Mans uzņēmums ir bankrotējis. Visi aktīvi ir konfiscēti," viņš teica vienaldzīgā tonī, aizdedzinot cigāru pie lūpām.

"Vairs nav luksusa automašīnu, laba ēdiena, dārgu lietu vai skaistumkopšanas procedūru. Pat šī savrupmāja tiks pārdota, lai segtu manus parādus," viņš teica vienaldzīgā tonī, izlaižot smagu nopūtu, ar neizprotamu skatienu vērodams savas trīs sievas un savu vīru.

"Rīt mēs pārvācamies uz lētu dzīvokli pilsētas nomalē," viņš teica vienaldzīgi, ļaujot saviem vārdiem iekarst, tad pievienoja ēsmu.

"Ja kāds nevēlas, es došu katram, kas grib aiziet, 50 000 dolāru no saviem atlikušajiem ietaupījumiem. Interesē?"