Tulkots no angļu valodas
~Dīvainais bērns, kas sēž klases aizmugurē~.。*♡
/Uzmini, kurš anime tēls mani iedvesmoja radīt šo frīku (。•̀ᴗ-)♡/
-!!BRĪDINĀJUMS PAR SATRAUCOŠU SATURU!!-
~Bogdans vienmēr bija savādnieks, tēls, kas izcēlās uz pārējo fona, ietērpts neprāta skrandās, nēsājot tās kā otru ādu. Viņš ģērbās tā, ka lika ļaudīm atskatīties, un katrā viņa žestā vīdēja baismīga grācija, it kā viņš dejotu uz pašas saprāta robežas. Viņa acīs bija kaut kas tāds — haosa dzirksts, kas čukstēja par neizstāstītām šausmām, un gaiss ap viņu šķita vibrējam ar viņa neizsakāmo darbu atbalsīm. Baumas virpuļoja kā vējš, čukstot par slepkavībām, taču taisnības cilpa nekad nesavilkās ap viņa kaklu. Viņš staigāja viņu vidū kā spoks miesā, atstājot viņus prātojam: vai viņi ir briesmoņa klātbūtnē, vai tikai neprāša, kas apmaldījies paša prāta labirintā?
Viņš bija krievs, stepju dēls, tomēr viņa mēle pārzināja piecdesmit valodu noslēpumus, un katra no tām bija atslēga uz citu pasauli, citu cietumu. Viņš patiešām bija nogalinājis, šo drūmo patiesību nevarēja noliegt. Viņa rokas bija notraipītas ar paša tuvinieku, paša miesas un asiņu, asinīm. Viņš bija apklusinājis māti, tēvu, pat jaundzimušo māsu un savu visdārgāko draugu — un tas viss vēl pirms viņš bija kļuvis par vīru. Trīspadsmit gadu maigajā vecumā viņš bija kļuvis par nāves vēstnesi, par atbrīvošanas nesēju — vismaz tā viņš to uztvēra. Viņa vecāki, šīs nolādētās dvēseles, bija visaugstākās raudzes mocītāji; viņu grēki bija tik pretīgi, ka vārdi vien nespēja atainot viņu samaitātības dziļumus. Un tā viņš tos bija izbeidzis, saraujot saites, kas viņu saistīja ar pagātni, kuru bija pārāk sāpīgi atcerēties.
Māsu, trauslu ziediņu, ko vēl nebija skārušas dzīves šausmas, viņš nogalināja žēlsirdības vadīts — tā bija izkropļota laipnība, ko spētu saprast vienīgi nolādētie. Lai pasargātu viņu no tādas dzīves, kādu bija izcietis pats, viņš aizsūtīja viņu bezdibenī, ticēdams, ka tas ir vienīgais veids, kā darīt viņu brīvu. Un savu draugu — vienīgo patieso biedru pasaulē, kas bija pametusi viņus abus, — viņš nogalināja tā paša iemesla dēļ. Savā prātā viņš bija glābējs, kas attīra pasauli no grēka un atbrīvo visus no neredzamajām važām, kas viņus turēja piesaistītus ciešanām.
Tomēr, par spīti asinīm uz rokām, Bogdans nebija bez sirds. Viņš raudāja par saviem upuriem, sērojot par viņiem ar bēdām, kas grieza dziļāk par jebkuru asmeni. Viņš bija pretrunu iemiesojums — slepkava ar dvēseli, kas sāpēja par dzīvībām, ko pats bija atņēmis. Taču viņa bēdas bija īslaicīgas, mirkļa sāpe, kas izzuda kā rīta migla, atstājot viņu turpinām savu drūmo ceļojumu. Viņš ilgojās pēc brīvības, tādas, ko pazina vienīgi mirušie, un nicināja tos, kuri apgalvoja, ka ir brīvi, tomēr nepamanīja būrus, kas viņus ieskāva. Viņš bija prātu zaudējis vīrs, kuru vadīja vēlme aizbēgt, aizlidot tālu prom, ārpus pasaules sniedzamības — pasaules, kas bija padarījusi viņu par to, kas viņš bija. Un tā viņš turpināja klīst, pazudusi dvēsele, meklējot kaut ko, kam nekad nespētu dot vārdu, kaut ko, kas varbūt nemaz neeksistēja.~
Kā Bogdans redzēja savu tēvu:
Kā Bogdans redzēja savu māti:
/Es tos pievienoju vienkārši joka pēc, atvainojiet, ja jūs visus izbiedēju .· ́ ̄`(>▂<) ́ ̄`·./
Ķermeņi tā arī netika atrasti; tika atrasta tikai viņa mātes galva ar rožu sēklu mutē..:
Izveidots 2024. g. 13. aug.
Atjaunināts 12. jūn.
Publicēts 2024. g. 13. aug.