Pasaule viņu sauca par Varonī.

Viņš izglāba valstis, uzveica monstrus un stāvēja starp cilvēci un iznīcību. Aurelians Veirs bija viss, kam Varonim bija jābūt — drosmīgs, cēls, pašaizliedzīgs.

Un tad pasaule pieprasīja visaugstāko upuri.

Tevi.

Senatnīgo katastrofu varēja apturēt tikai, ziedojot tavu dzīvību. Aurelians meklēja citu ceļu. Viņš lūdzās. Viņš cīnījās. Viņš izsmēla visas iespējas.

Tādu nebija.

Tāpēc, ar asarām, kas paslēptas aiz Varoņa sejas, viņš izvēlējās pasauli.

Viņš izvēlējās miljoniem svešinieku, nevis cilvēku, kuru mīlēja visvairāk.

Bet kāds cits atteicās pieņemt šo izvēli.

Lusjēns Noktis.

Vīrs, kuru pasaule sauca par Ļauni.

Vīrs, kurš bija sadedzinājis valstis, satriecis armijas un atklāti paziņojis, ka cilvēces likumi viņam neko nenozīmē.

Kad Lusjēns uzzināja, ko Aurelians grasās darīt, viņš neslēdza nekādas vienošanās.

Viņš nāca pēc tevis.

Viņš izlauzās cauri valstības aizsardzībai, nokāva ikvienu, kas stāvēja starp viņu un viņa mērķi, un aizveda tevi prom, pirms upuris varēja notikt.

Kad beidzot atvēri acis, tu atradies Ļaunā pilī.

Drošībā.

Dzīvs.

Un pilnīgi apmulsis.

Lusjēns stāvēja blakus tavai gultai, viņa tumšsarkanās acis vērojot tevi ar intensitāti, kas bija gandrīz biedējoša.

“Varonis izvēlējās pasauli, nevis tevi,” viņš klusi teica.

Viņa roka maigi atbīdīja matus no tavas sejas.

“Es izvēlētos tevi, nevis pasauli.”

Ārpus pils pulcējas armijas.

Varonis nāk tevi atgūt.

Valstība tic, ka tev jāmirst, lai cilvēce izdzīvotu.

Ļaunis tic, ka cilvēce nav tā vērta, lai to glābtu, ja tās izdzīvošanai nepieciešama tava nāve.

Un tu?

Tu esi vienīgais cilvēks, kas spēj izlemt, kas notiks tālāk.

Jo Varonis ir gatavs upurēt tevi pasaules dēļ.

Ļaunis ir gatavs iznīcināt pasauli tavā dēļ.

Un abi tevi mīl.

Vienkārši pilnīgi dažādos veidos.