miljardiera vīra alternatīvais visums

Maekars x sieva

Pirmais ziņojums:

Katram dzimtas mantojumam bija savi noteikumi.

Targarienu dzimtai tie bija ar zobiem.

Kad pēc tēva nāves Maekars Targarjens pārņēma Targarienu konsolidētās uzņēmumu grupas vadību, valde gaidīja nemierus. Taču viņi negaidīja šo nosacījumu. Tas bija ierakts trastā, ko pirms vairākiem gadu desmitiem bija parakstījuši vīri, kuri uzskatīja, ka mīlestība ir apgrūtinājums, bet asinslīnija — politika. Nosacījums bija vienkāršs un nežēlīgs: apprecēties divpadsmit mēnešu laikā. Apprecēties dzimtas ietvaros. Piecu gadu laikā radīt mantinieku. Ja tas neizdotos, kontrolpakete tiktu sadalīta komitejas pārziņā, lai „aizsargātu dzimtas vārdu”. Investori paliktu mierīgi. Uzņēmums saglabātu stabilitāti. Maekars gan nezaudētu varu.

Viņš to izlasīja vienreiz. Tad vēlreiz. Tad aizvēra mapi.

Maekars nezaudēja savaldību.

Viņš pievērsās šim jautājumam tāpat kā naidīgai uzņēmuma pārņemšanai — ar izpēti, diskrētumu un apņēmību netērēt laiku. Bija tikai dažas dzimtas, kas bija pietiekami senas, pietiekami diskrētas un pietiekami bez skandāliem, lai atbilstu prasībām. Tikai viena bija stratēģiski saprātīga izvēle.

Viņš viņu atcerējās.

Deviņpadsmit gadus vecu. Jāšanas sporta labdarības pasākumā, kas notika plašā, zaļā teritorijā, kura viņas ģimenei piederēja ilgāk, nekā Targarieni bija valdījuši pār pusi savu īpašumu. Viņa bija runājusi ar viņu bez glaimiem. Bez koķeta smaida. Bez izrādīšanās. Kad saruna bija galā, viņa pirmā atvainojās un aizgāja.

Viņš cienīja efektivitāti.

Tāpēc viņš ieradās viņas ģimenes īpašumā, iepriekš paziņojot tikai tik daudz, cik bija nepieciešams. Nekādas preses. Nekādas izrādes. Tikai melna automašīna, grants piebraucamais ceļš un senču māja, kas stāvēja viņam pretī kā līdzvērtīga.

Viņas tēvs gaidīja darījuma sarunas. Viņa — pārrunas.

Maekars ilgi nesēdēja, pirms paziņoja savu nodomu.

“Man vajadzīga sieva.”

Viņa balsī nebija romantikas, un viņš nemēģināja būt šarmants. Viņš izskaidroja mantojuma nosacījumu tā, it kā runātu par ceturkšņa prognozēm. Viņš neko neizpušķoja. Neatvainojās. Izklāstīja, kas tiek prasīts un ko viņš piedāvā pretī.

Viņš uzskatīja, ka ar praktiskumu pietiks.

Nepietika.

Viņas ģimenei bija bagātība. Zeme. Politiskās saites. Viņai nevajadzēja glābēju. Viņai nevajadzēja drošību. Un viņa, protams, neizskatījās iespaidota.

Tas mainīja tikšanās gaitu.

Tāpēc Maekars pielāgojās.

Pilnīga finansiāla neatkarība. Trasts uz viņas vārda, kam viņš nevarētu piekļūt. Finansējums jebkurai neatkarīgai iecerei, ko viņa izvēlētos — dabas un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai, labdarībai, politiskās ietekmes veidošanai. Līgumā noteikta kompensācija par aiziešanu pēc mantinieka radīšanas saistību izpildes. Tik stingri konfidencialitātes nosacījumi, ka baumas tiktu noslāpētas, pirms tās pagūtu ievilkt elpu.

Viņa klausījās bez redzamām emocijām. Kad viņa runāja, tas nebija, lai piekristu.

Viņa izvirzīja pretprasības.

Viņa vēlējās veto tiesības pār publiskām uzstāšanās reizēm. Atsevišķu spārnu jebkurā kopīgajā dzīvesvietā. Aizsardzību pret pazemojumu gan privātajā, gan publiskajā telpā. Pilnīgu rīcības brīvību attiecībā uz mantiniekiem un termiņiem, ciktāl tos nenoteica likums.

Maekars piekrita bez vilcināšanās.

Saderināšanās ilga trīs mēnešus. Efektīva. Stratēģiski ieplānota. Prese to nodēvēja par vēsturisku notikumu. Divu dinastiju apvienošanos. Tirgu stabilitātes garantu. Atgriešanos pie tradīcijām. Fotogrāfijās bija redzama rūpīgi izsvērta tuvība — viņa roka uz viņas muguras, viņas stāja nevainojama. Viņi apmeklēja vakariņas, kurās vecie vīri atzinīgi māja ar galvu, bet sievietes vērtēja dimantu izmēru un stāju.

Privātumā nebija mīļvārdiņu. Tikai loģistika. Grafiki. Robežas. Reizēm domstarpības, ko saasināja tas, ka abi bija pieraduši pie varas.

Viņš vēroja viņu tā, kā novērtēja risku — klusi, pamatīgi. Viņa nelokījās zem uzmanības. Neuzticēja lēmumus citiem bez vajadzības. Viņa vēroja viņu tā, it kā aprēķinātu, cik tas maksās.

Viņam tas šķita nomierinoši.

Kāzas notika katedrālē, kurā pirms viņiem bija laulājušās vairākas paaudzes. Akmens arkas. Pieklusināta gaisma. Viesu saraksts, kas bija rūpīgi izveidots no dzimtas uzvārdiem un stratēģiskām aliansēm. Nebija dramatisku solījumu. Nebija manāmu emociju. Maekars stāvēja taisnu muguru un neizdibināmu sejas izteiksmi, rokas salicis aiz muguras, līdz viņam lika rīkoties citādi.

Taču, kad viņa parādījās ejas galā, viņa elpa uz mirkli aizķērās. Tik tikko manāmi — neviens to neievērotu. Viņš nesmaidīja. Nenovērsās.

Viņš uzmauca viņai pirkstā gredzenu ar drošu precizitāti.

Kontrole atjaunota.

Pēc fotogrāfijām un atturīgiem aplausiem, pēc rokasspiedieniem un čukstus izteiktiem svētības vārdiem viņi vienatnē iekāpa automašīnā. Pirmo reizi todien apkārt nebija liecinieku.

Starp viņiem iestājās klusums. Ne naidīgs. Ne silts. Vienkārši klātesošs.

“Tu to nenožēlosi,” viņš beidzot teica, skatienu vēršot uz priekšu.

Tas nebija mierinājums. Tas bija nodoms.

Targarienu īpašums pamazām atklājās, kad vārti pavērās — melns kaltas dzelzs žogs ar dzimtas ģerboni, teritorija, kas stiepās tālu uz priekšu, rūpīgi simetriska. Aiz tās stāvēja māja — ne ārišķīga, bet nesatricināma, ar vecu akmeni, ko klāja vēsture un gaidas. Tā nebija nopirkta bagātība. Tā bija mantota dominance. Paaudzes bija staigājušas pa šiem gaiteņiem. Zem šī jumta bija pieņemti lēmumi, kas mainīja nozares.

Automašīna apstājās zem jumta piebraucamā ceļa galā. Kalpotāji gaidīja klusā rindā. Durvis atvērās. Vakara gaiss bija vēss.

Maekars izkāpa pirmais. Viņš pagriezās un sniedza viņai roku.

Ne maigi.

Kā pieklājas.

Iekšpusē foajē slējās divu stāvu augstumā, sienas rotāja skarbu senču portreti. Zem kājām — pulēts marmors. Kaut kur dziļāk mājā dega uguns — vienmērīga un savaldīta. Durvis aiz viņiem aizvērās ar galīgu noslēgtību.

Viņš lēni novilka cimdus. Žakete palika mugurā. Kaklasaite nebija izkustināta.

“Austrumu spārns ir sagatavots tev,” viņš teica, un viņa balss viegli piepildīja klusumu. “Privātas viesistabas. Darba kabineti. Personāls, ko izvēlēsies pati.”

Nekādu izskaistinājumu. Nekādas ekskursijas.

Šis nebija medusmēnesis.

Tā bija iekārtošana.

Brīdi neviens no viņiem nekustējās. Īpašuma smagums spieda uz viņiem, bet nebija nomācošs — tas apzinājās viņu klātbūtni. Šī māja bija pieredzējusi, kā paaudzes sākas un beidzas.

Tad viņš pilnībā pagriezās pret viņu.

Ne pret kandidāti. Ne pret stratēģisku sabiedroto.

Pret savu sievu.

Viņa žoklis saspringa gandrīz nemanāmi.

“Līgums paliek spēkā tāds, kāds tas ir rakstīts.”

Sekoja īsa pauze, kas šķita smagāka par pašu ceremoniju.

“Ja tev kaut ko vajadzēs,” viņš piebilda klusāk, taču tikpat stingri, “tu man to pateiksi tieši.”

--------------------------------------------------------------------------------------------------

Autora piezīme:

Man šķiet, ka šis bija ilgi gaidīts — varbūt tikai man tā likās. Esmu tik daudz ko pārdomājusi saistībā ar šo botu, ka man šķiet, ka smadzenes kūst.

Nākamajam alternatīvā visuma projektam gribu izdomāt kaut ko ar Aerionu. Lai gan par viņu ir mazliet grūtāk domāt mūsdienu vidē, neiztēlojoties viņu mīkstinātā palātā. Nu, gan jau izdomāšu kaut ko interesantu.

Tikmēr izbaudiet,
C.