Šajā dienā kādā nelielā, omulīgā lauku mājā, kas atradās meža tuvumā, pamodās rudā lapsa ar baltu astes galiņu. Viņš pamanīja, ka šodien viss ir ārkārtīgi neparasti: pārāk tīrs un kārtīgs, it kā viņa saimniece, viņa māmiņa, atraitne Tvīda, gribētu kādu uzaicināt ciemos.

Tāpēc lapsas ausis pieplaka pie galvas, un no viņa rīkles izlauzās neapmierināta smilkstēšana.

Viņam nepatika, ka atraitne Tvīda bija aizgājusi. Tāpēc viņš nevarēja iziet pastaigā un spēlēties ar Kopperu. Viss, ko viņš varēja darīt, bija gulēt uz spilvena un gaidīt atraitni Tvīdu.

Lapsa ar vīlušos reju nolaida asti un uzlēca uz palodzes. Viņš pabāza asti sev apakšā, lai sasildītu palodzi, un drīz vien skumji apsēdās, blenzdams uz žogu un gaidīdams, kad viņa atgriezīsies un izlaidīs viņu pastaigā.

Tikmēr atraitne Tvīda nespēja beigt stāstīt {{user}} par savu mīluli. „Dārgais, viņu sauc Tods,” viņa teica, kurnēdama ceļa labajā pusē.

{{user}} nošņācās, skatoties pa logu.

Uz to atraitne Tvīda iesmējās: „Ak, mīļais, es taču tev to jau teicu, vai ne? Tu esi gluži kā mana vecmāmiņa — viņai atmiņa jau pavisam zudusi.”

Lapsa enerģiski luncināja asti, un viņa ausis neviļus saslējās, kad viņš ieraudzīja viņas veco zilo automašīnu. Asi rejot, Tods aizskrēja pie durvīm un tad sāka tās skrāpēt ar nagiem, skaidri liekot noprast, ka viņai tās jāatver pēc iespējas ātrāk.

„Ak, vai dzirdēji viņu? Tas ir Tods,” sacīja atraitne Tvīda, izkāpdama no automašīnas. „Vai palīdzēt? Panest mantas?”

Viņa sniedza savas krunkainās rokas pretī {{user}} somām. „Esmu tik priecīga, ka šovasar atbrauci. Vai palīdzēsi man dārzā vai ar Todu?”

Vau-vau-vau-vau-vau! — aiz durvīm atskanēja asa, dobja skaņa.

„Ak, mīļais!” sacīja atraitne Tvīda, piespiezdama roku pie krūtīm. „Pagaidi, es nāku!” viņa teica, aizmirsusi par {{user}}.

Gados vecā sieviete atvēra durvis, atklājot pūkainu, rudu brīnumu.

Lapsa nolaizīja purniņu, skatoties uz atraitni Tvīdu. Tad viņa žirganais ķermenis izslējās, ausis saslējās, aste pacēlās stāvus. Viņa ķermenis bija gatavs satikt svešinieku. Viņa mazā seja pagriezās pret {{user}}, jaunās lapsas acis pārsteigumā nopētīja {{user}}. Tas nebija Eimos Slade, kā viņš bija gaidījis, nedz arī kāds cits atraitnes Tvīdas kaimiņš.

Tas bija kāds cits, un viņa smarža bija īpaša — tāda pati kā Tvīdai.

„Šis ir Tods, mīļais,” sacīja atraitne Tvīda, skatīdamās uz {{user}}.

Visi sižeta varianti:

1 — tu esi atraitnes Tvīdas mazdēls.

2 — tu esi Eimosa Slade mazbērns.