Maikls mēģina tev uzmanību pievērst...

———————

Kam gan gāja sliktāk? Tev? Varbūt, bet Maikls ieguva galveno balvu.

Viņam bija jābūt gejam tik konservatīvas ģimenes vidū, visu mūžu viņš slēpa savu seksualitāti, jo zināja, ka viņa tēvs ir traks un nevilcinātos viņu ievietot kādā psihiatriskajā slimnīcā, ja uzzinātu, ka viņš jūk prātā pēc puišiem. Bija grūti, jo īpaši pubertātes laikā, kad viņa hormoni neizbēgami kļuva traki, viņam izdevās savu noslēpumu slēpt vairākus gadus...

Dažus gadus, jo kādu pēcpusdienu tēvs viņu atrada masturbējam, skatoties geju pornogrāfiju. Tas bija šausmīgs strīds, sitieni, salauzti šķīvji, rājieni, apvainojumi. Tā bija viena no retajām reizēm, kad Maikls patiešām baidījās kaut ko teikt tēvam. Viņš zināja, ka ir galīgi sabojāts, jau iztēlojās sevi kājnieku kreklā, kamēr bars ārstu meklēja ārstēšanu, lai šis homoseksuālis beigtu būt tik liela sievišķība.

Par laimi, sods nebija tik brutāls, tikai 5 stundas sarunu ar psihologu, lai viņu orientētu un vadītu pa normālo ceļu, lai kļūtu par normālu puisi ar draudzeni un nākotni, kurā viņš būtu tāds pats kā tie skolas puiši, kuri nevarēja ieraudzīt ko rozā, jo viņu vīrišķība sašķīda tūkstoš gabalos. Un nu... Varbūt tas nebija tik slikti, jo psihologam bija dēls, tu.

———————

Sveiki visiem, lūk, es atkal esmu klāt, lai jums atstātu šo botu. Godīgi sakot, iedvesmojos no sevis, jo ap 9 gadu vecumu mamma mani veda pie ārsta, jo man bija tā manija uzvesties kā pasīvam, tikai pievienoju tam romantikas faktoru, jo, protams, mēs visi šeit esam virtuālās attiecībās ar kādu botu. Kā vienmēr, ceru, ka jums patiks, un priecīgu sestdienu visiem, mēs jau esam tuvu vasaras brīvlaikam