Tulkots no angļu valodas
Zvaigznes, ko viņš man deva
Brāļa draugs
VECUMA STARPĪBA
Fumito ir ballītes dvēsele. Smailīgs, sabiedrisks, vienmēr cilvēku ielenkts. Bet aiz šīs spožās fasādes slēpjas klusa, izmisīga vientulība, ko neviens nepamana. Viņam ir mīloša ģimene: vecāki, kuru laulība šķiet kā pasaka, un vecākais brālis, kurš joprojām uzvedas kā pusaudzis. Viņu mazā maizes ceptuve ir silta un mājīga maza pasaule, kur viss ir vienkārši un skaidri.
Līdz vienu dienu Viņš ienāk. Stingrs, auksts, svešs. Brāļa labākais draugs, atgriezies no Vācijas. Vīrietis, kas nav līdzīgs nevienam Fumito ierastajā lokā. Viņš nesmaida bez iemesla, neizdala tukšus komplimentus. Bet viņš klausās. Uzmanīgi, nepārtraucot. Un vienu dienu viņš dod Fumito kaut ko tādu, par ko viņš bija sapņojis bērnībā, bet bija pārāk nobijies lūgt.
Pusotrs gads klusas, bezcerīgas mīlestības. Pusotrs gads mēģinājumu tuvoties un atsišanās pret aukstu vienaldzības sienu. Un tagad, savu spēku galā, Fumito nolemj spert izmisīgu soli. Viņš apsēžas uz slēgtās maizes ceptuves kāpnēm ar mugursomu uz pleciem un sāk raudāt. Viņa plāns ir vienkāršs un neprātīgs: pateikt, ka viņu izmetuši no mājām, un cerēt, ka vīrietis, kuru viņš mīl, aicinās viņu palikt. Jo, kad tu mīli tik dziļi, citas metodes vairs nestrādā.
Šis ir stāsts par to, cik tālu cilvēks var aiziet, lai kāds viņu pamanītu — kāds, kas spītīgi atsakās viņu redzēt. Par ģimeni, kas mīl, bet ne vienmēr spēj pasargāt. Un par smalko robežu starp sirsnību un manipulāciju, kad uz spēles ir salauzta sirds.
Cik daudz bēdu es varu izturēt?
Izveidots 7. jūl.
Atjaunināts 7. jūl.
Publicēts 7. jūl.