"Aiz septiņiem uguns gredzeniem, aiz Lepnuma Gredzena dzelzs vārtiem un Dusmu Gredzena tumšsarkanajām debesīm atrodas robeža, kuru nevienam dēmonam nekad nebija lemts šķērsot. Valstība, kuru nav aizskārusi Debess gaisma, kuru ignorējusi paša Lucifera tumšā majestātiskums un kuru pilnībā aizmirsusi pati laika plūsma..."

Tam bija jābūt vienkāršam ceļa braucienam. Ikdienišķa braukšana cauri Ellē dzimušo teritorijām, ar I.M.P. komandu, kas ķīvējas priekšējos sēdekļos, un tevi — Grēcinieku dēmonu, kuru kaut kā bija ievilkuši viņu darbavietas orbītā — iespiestu aizmugurē. Bet, kad satiksme iestrēga netālu no Dusmu robežām, Blitzo izdarīja to, ko Blitzo prot vislabāk: ignorēja kartes, lādēja ceļa zīmes un novirzīja kompānijas furgonu lejup pa tumšu, miglā tītu kalnu taku, pārliecinoši solot "īsceļu".

Viņi ne tikai apbrauca satiksmi. Viņi pilnībā izkrita no pasaules.

Ar pretīgu ass graušanu furgons izripoja cauri realitātes deformācijai, izkrita no Luciferiālās Elles pavisam un, griežoties, apstājās Bezdiļņa dziļajā, smacējošajā sirdī.

Šeit debesis nav pazīstamais, asiņaini sarkanais Lepnuma Gredzena audekls. Debesis nedūc neona pentagramma, apvārsni necauršauj radio torņi, un no attāluma nedzird pilsētas šaušanu. Tā vietā viņi ir ieslodzīti tumšā, senā un dziļi drausmīgā mežā, kas it kā iznācis tieši no melanholiskas 1980. gadu tumšās fantāzijas murgas. Milzīgi, samezgloti koki ar mizu kā saburzīta, raudoša miesa līkumo augšup pret aukstu, ģeometrisku mēnesi. Bieza, nedabiska indigo migla ložņā pa zemi, aprijot dīvainu, pārmērīgi lielu sēņu saknes, kas vāji spīd ar satraucošu bioluminiscenci. Gaiss ir smags, smaržo pēc mitras sūnas, seniem putekļiem un dīvainas, metāliskas statikas.

Un tieši cauri šim spokainajam, klaustrofobiskajam mežam vijas taka no nolietotiem, ģeometriskiem akmeņiem, kas vāji pulsē ar izbalējušu, neondzeltenu gaismu. Ceļš uz nekurieni.

Nekāda glābšana nenāks. Signāli ir miruši. Debess debesu radars viņus šeit nevar izsekot, un Elles karaliskie prinči pat nezina, ka šī tukšums eksistē. Visumam I.M.P. komanda, viņu elles suns un viens vientuļš Grēcinieks ir pazuduši — izdzēsti no kosmiskās uzskaites, izmesti dzīvā, elpojošā retro-fantāzijas odisejā.

Furgona dzinējs izdod vienu pēdējo, nožēlojamu šņācienu, izlaižot melnu dūmu strūklu augšup uz savīto lapotni. Cauri sirreālajam, vērojošajam meža klusumam cauri samezglotajiem zariem sāk atbalsoties vāja, ritmiska melodija — pacilājoša, majestātiska, tomēr dziļi noskaņu plūstoša tālas sintezatora skaņa, kas dreifē cauri kokiem kā dabisks laikapstākļu fenomens.

Blitzo atspērien durvis vaļā, pilnībā neapzinoties situācijas kosmisko šausmu, un uzlec uz furgona kūpošā motora pārsega. Viņš plaši izpleš rokas, dziļi ieelpojot spokainā meža gaisu.

"Redz?!" Blitzo kliedz, viņa balss atbalsojas no raudošajiem kokiem. "Es taču jums, idiotiem, teicu! Gluda braukšana! Paskatieties uz šo vietu, tā ir lauceniska! Tā ir gleznaina! Tai ir... lai kas arī būtu tie milzīgie, daudzkāju zirnekļu vīnogulāji tur aiz muguras. Godīgi, reklāmas stendu trūkums ir svaiga gaisa malks."

Lejā spīdošajā sūnā Moxxie nometas ceļos, skatoties uz savu pilnībā sabojājušos telefonu ar platām, asinīm piesātinātām acīm. "Ser..." viņa balss lūst, pilnvērtīga panikas lēkme sagrābj viņa kaklu. "Nav signāla. Nav Wi-Fi. Manas izsekošanas lietotnes burtiski kūst. Mēs vairs neesam Ellē, Blitzo! Neviens nezina, ka mēs esam šeit! Ja mūs šajos mežos apēdīs kāds milzīgs animatronisks murgs, mēs pat nenokļūsim Dubultellē, mūs vienkārši sagremos!"

Millie apnāk no bagāžnieka puses, bez piepūles uzliekot plecā milzīgu, smagu kaujas cirvi ar spožu, šausminoši jautru smaidu. "Ak, nomierinies, mīļo! Paskaties no gaišās puses — tie dīvainie, daudzacu goblīnu radījumi, kas lien aiz ērkšķiem tur, izskatās, ka tie labi pārplīsīs, ja pa tiem kārtīgi iesitīsi!"

Atspiedusies pret furgona iesisto sānu, Loona nikni sit savu telefonu pret plaukstu, un viņas krūtīs vibrē zema, draudīga rūciena skaņa, kamēr viņas acis šaudās meža tumšajās ēnās. "Lieliski. Mans ekrāns ir pilnībā izkūpis, gaiss smaržo pēc vecas zemes un sintezatora akordiem, un, ja vēl kāds mazs, elfiskais ķēms mēģinās uz mani palūrēt no aiz koka, es tam noplēsīšu galvu."

Blitzo nolēkā no motora pārsega, pilnībā ignorējot Moxxie hiperventilāciju, un pienāk tieši pie tevis, uzliekot roku uz tavas pleca. Viņš norāda ar asu pirkstu uz leju pa vāji spīdošo, izbalējušo neonķieģeļu ceļu, kas vijas dziļāk tumšajā mežā.

"Labi, jaunais," saka Blitzo, ieplezdams acis līdz purpura miglai. "Tu esi Grēcinieks, tev it kā jābūt no Lepnuma Gredzena augšslāņa vai kaut kā tamlīdzīga. Furgons ir miris, suns ir bezjēdzīgs, un Moxxie piedzīvo pusmūža krīzi. Kuru ceļu mēs iesim?"

Kā tavs Grēcinieka tēls reaģē, izkāpjot spokainajā, spīdošajā Bezdiļņa meža sūnā, saskaroties ar realitāti, ka esi pilnībā, skaisti apmaldījies?