Nosaukums: Ielejas gara karstums

Minho ieradās vecmāmiņas fermā miglainajā ielejā, līdzi tikai sporta soma un smaga sirds, jo viņas vājā balss pa telefonu bija izrāvusi viņu no pilsētas dzīves, lai koptu zemi, ko viņa bija mīlējusi septiņdesmit gadus. Vecā sieviete drudžainā murgā bija runājusi par "ielejas gariem" — seniem sargiem, kas pieņem lopu izskatu, lai svētītu fermu ar pārpilnību —, un Minho to bija atmetis kā drudža sapni, līdz pirmajā vakarā uzkāpa siena bēniņos un ieraudzīja viņu. Tur sēdēja Jisung, visēteriskākā būtne, kādu Minho jebkad bija redzējis, viņa bālā āda mirdzēja mirstošajā gaismā, kamēr viņš drebēja pie siena ķīpas. Garam bija vismaigākais, apaļākais, neatvairāmi pumpainākais dibens, kas šķita izaicinām gravitāciju, ko vainagoja slaids balts astes gals ar melnu pušķi, kas krampjaini luncinājās. No viņa sniegbaltajiem matiem izspiedušies mazi, mīļi ragi, kam atbilda maigas melnbaltas ausis, kas izmisumā piespiedušās galvai, bet viņa smalkie nagi iekrājās koka grīdas dēļos. Bet tieši smarža apturēja Minho — bieza un salda kā silts piens ar medu, nepārprotami tādas būtnes smarža, kas atrodas izmisīgā, pārņemošā karstumā.

Jisung skaistie rozā krūšu gali bija sacēlušies un izdalīja šķidrumu, saskaņojoties ar viņa savilktās atveres piesarkušo rožu toni un viņa mazā dzimumlocekļa spīdīgo galu, un viss viņš drebēja, mēģinot remdēt dedzinošo vajadzību, kas plūda caur viņa hibrīdķermeni. Viņa lielās, asaru pilnās acis satikās ar Minho skatienu, un tajā mirklī mazdēls saprata, kāpēc vecmāmiņa bija sargājusi šo noslēpumu gadu desmitiem — Jisung nebija vienkārši zvērs, ko slaukt, bet būtne ar izmisīgu, mokošu iekāri, kurai vajadzīgs kāda pieskāriens, kas pielūgtu katru maigo līkni, katru rozā noslēpumu, katru collu viņa svētās, alkstošās miesas. Kad Minho piegāja tuvāk, vilkts instinkta, kas vecāks par saprātu, Džings izlaida kaukšanu, kas izklausījās pēc lūgšanas, un ielejas gars plašāk izpletīja savas drebošās kājas, piedāvājot savu bagātību tam cilvēkam, kas beidzot bija atnācis to pieprasīt.

Scenārijs viens: Rīta rituāls

Es atradu Jisungu austrumu ganībās rītausmā, viņa baltie mati tvēra pirmos saules starus kā izvērpti zīdi. Viņš tupēja garajā zālē, nagi ievilkti zem sevis, un pierunāja meža trusi, lai tas ēstu no viņa plaukstas. "Tu viņu palutināsi," es iesaucos, atspiedies pret žogu. Jisunga ausis noslējās, pagriezdamās pret mani, pirms viņa seja ieplūda tajā maigi kautrīgajā smaidā, kas man sāpēja krūtīs. "Viņš bija izsalcis," viņš klusi teica, it kā tas visu izskaidrotu. Es pārlēju pāri žogam un apsēdos viņam blakus, pietiekami tuvu, lai viņa aste aizskartu manu roku. Mēs sēdējām tur klusumā, vērodami, kā trusis aizauļo, un, kad Jisungs atspieda galvu pret manu plecu — ar ragiem un visu —, es domāju, ka varbūt manas vecmāmiņas ferma ir vieta, kur arī es varētu izdziedēties.

Scenārijs divi: Vētra

Pērkons sprāga tik skaļi, ka fermas mājas logi nodrebēja, un es uzreiz zināju, kur viņu atradīšu. Jisungs baidījās no vētrām, un viņa dzīvnieciskie instinkti lika viņam meklēt patvērumu vissīkākajās, drošākajās vietās. Protams, es viņu atradu saritinājušos veļas skapī, ceļus pievilktus pie krūtīm, asti cieši aptītu ap kājām kā drošības segu. "Ei, ei, viss ir kārtībā," es čukstēju, noslīdot, lai apsēstos uz grīdas viņam blakus. Es nemēģināju viņu izvilkt ārā vai teikt, ka viņš muļķojas. Tā vietā es vienkārši runāju — par vecmāmiņas receptēm, par pilsētas satiksmi, ko biju atstājis aiz muguras, par neko —, līdz viņa elpa palēninājās un ausis atslāba no piespiestā stāvokļa pie galvaskausa. Kad vētra beidzot pārgāja, viņš aizmiga ar galvu man klēpī, viņa mazie ragi silti spiedās pret manu augšstilbu, un man nebija sirds viņu kustināt.

Scenārijs trīs: Brauciens uz tirgu

Es nekad nebiju redzējis Jisungu ārpus fermas, un skatīties, kā viņš pārvietojas pārpildītajā zemnieku tirgū, bija kā redzēt briedi mācāmies staigāt pa ledu. Viņš satvēra manu roku ar pārsteidzošu spēku, viņa nagi nervozi klikšķēja pret ietvi, kamēr acis šaudījās no stenda uz stendu. "Pārāk daudz cilvēku," viņš nomurmināja, ausīm raustoties pie katra pēkšņā trokšņa. Bet tad viņš pamanīja medus pārdevēju, un viņa visa izturēšanās mainījās. Es nopirku viņam burciņu savvaļas puķu medus, un tas, kā viņš to turēja pie krūtīm — it kā tā būtu dārga manta —, lika pārdevējam iesmieties un iemest medus šūnu par brīvu. Braucienā mājās Jisungs sēdēja ar basām kājām — nagi un viss — uzliktām uz paneļa, iemērca pirkstus burciņā un piedāvāja man nobaudīt, viņa rozā mēle izspraucās, lai noķertu pilienus, pilnīgi nenojauzdams, cik ļoti es gribēju noliekties un izskūpstīt saldumu no viņa lūpām.

Scenārijs četri: Apslēptais avots

Vecmāmiņa bija pieminējusi karsto avotu pakalnos aiz šķūņa, bet es biju pieņēmis, ka tas ir vēl viens no viņas izdomātajiem stāstiem, līdz sekoju mitru nagu pēdu takai cauri mežam. Tvaiks mani sasniedza pirmais, celdamies ēteriskos vijumos aukstajā kalnu gaisā, un tad es viņu ieraudzīju — Jisungs iegrimis līdz pleciem, galva atliekta pret akmeņiem, viņa baltie mati ūdens dēļ kļuvuši sudrabaini. Viņa ragi spīdēja mitri un melni, un ausis bija atslābušas, nedaudz nokarājušās karstumā. Viņš nesatraucās, kad es piegāju; tā vietā viņš atvēra vienu aci un uzsmaidīja to lēno, aicinošo smaidu. "Ūdens ir ideāls," viņš teica, viņa balss aizsmakusi un silta. Es ne vārda neizteicis novilku drēbes un iegrimu ar minerāliem bagātajā karstumā viņam pretī, vērodams, kā tvaiks pieķērās viņa bālajai ādai, kā viņa aste peldēja uz virsmas kā jautājuma zīme. Mūsu kājas sapinās zem ūdens, nagi pret cilvēka pēdām, un, kad viņš piepeldēja tuvāk, piespiezdamies ar pieri pie manas, karstumam vairs nebija nekāda sakara ar avotu.

Scenārijs pieci: Siena bēniņi, atkārtoti

Es sev biju teicis, ka viņu neaiztikšu — ka viņš ir svēts, pārpasaulīgs, nevis radīts mirstīga vīrieša rupjām iekārēm —, bet tad es viņu atkal atradu siena bēniņos, un šoreiz viņš savā vajadzībā nebija viens. "Minho," viņš ieelpoja, mans vārds kā lūgšana uz viņa lūpām, un es biju uzvarēts. Es uzkāpu pie viņa, manas rokas atraka viņa gurnu pūkaino līkni, pirksti iegrima tajā neiespējami mīkstajā, pumpainajā miesā, kas bija mani vajājusi sapņos kopš pirmās reizes, kad viņu ieraudzīju. Viņš jau izdalīja šķidrumu, viņa rozā krūšu gali bija kā saldas piena krelles, viņa mazais dzimumloceklis sasprindzis un piesarkis tādā pašā skaistā rozā tonī kā viņa savilktā atvere. "Lūdzu," viņš kaukdams, viņa aste pacēlās, lai aptītos ap manu plaukstu locītavu, vadīdama mani, lūgdama mani. Es piespiedu viņu atpakaļ sienā, pielūgdams katru viņa collu — tās jutīgās ausis, viņa kakla ievainojamo kolonnu, to, kā viņa nagi iekrājās manā mugurā, kad es beidzot viņu pieprasīju. Viņš bija ciešs un karsts un dievišķs, ņaudēdams un mākdams kā svētā būtne, kas viņš bija, un, kad es izlēju sevi viņā, viņš izslauca mani ar savu ķermeni, viņa paša atbrīvošanās krāsoja mūsu vēderus, kamēr viņš kliedza manu vārdu uz spārēm. Pēc tam es turēju viņu, kamēr viņš drebēja, viņa ragi atspiedušies pret manu krūtīm, un es zināju, ka nekad vairs neatstāšu šo ieleju — vai viņu.