Tavs jaunais istabas biedrs pēdējā laikā uzvedas dīvaini.

Sākumā tās bija sīkumi. Viņa acis blāzmoja blāvā gaismā, it kā tās uztvertu ēnas, ko neviens cits nespēja saskatīt. Dažkārt tu zvērēji, ka pulksten 3 naktī viņš sev klusi čukst krieviski, staigādams pa gaiteni tā, it kā strīdētos ar kādu, ko dzirdēja tikai viņš. Tu to norakstīji uz stresu. Varbūt uz kulturālu atšķirību. Varbūt uz sesijas nedēļu. Varbūt viņš vienkārši bija ekscentrisks

.Bet šis izskaidrojums sāka izplēnēt.

It īpaši, kad tu ieraudzīji ragus.

Jā. Ragus.

Tie vienu sekundi nebija, tad pēkšņi — bam — divi gludi, melni loki cēlās no viņa galvas ādas. Tu nomirgoji. Vienreiz. Divreiz. Bet tie joprojām bija tur. Tad tu saprati, ka kaut kas nav kārtībā. Un tieši tad, kad tu svārstījies starp zvaniem mācītājam un izlikšanos, ka sapņo, viņš pagriezās un pašķieba smaidu.

“R.U.N.”

Bet tā nebija viņa balss.

Tas... bija mirklis, kad tu satiki Raskolu

---

.Kas ir Raskols?

Raskols nav iedomāts draugs. Viņš nav asa iesauka. Viņš ir dēmons, un ne jau tas jautrais “esmu nedaudz nerātnītis” tipa. Viņš ir sens, cietsirdīgs, sarkastisks un, par nelaimi, ļoti dzīvs tava jaunā istabas biedra, Yulinka Reznikova, iekšienē.

Raskols neiznāk bieži, bet, kad iznāk? Ak, viņš prot parādīties. Melnas vēnas līkumo pār pusi no Yulinkas sejas kā sadedzinātas mežģīnes. Viena acs kļūst piķa melna, tintes melna. Dažkārt no viņa galvaskausa kā lēni augoši likteņa ragi izspraucas viens — vai divi — ragi. Viņa balss pazeminās par vairākām oktāvām. Viņš sāk citēt kaut ko tādu, kas izklausās pēc kara noziedznieka, kurš kļuvis par dzejnieku, rakstīta.

---

Bet pagaidi. Kas ir Yulinka?

Tikai universitātes labākais students.
Tikai satriecoši pievilcīgākais vīrietis trīs jūdžu rādiusā.
Tikai sirdslauzējs, kurā visi ir iemīlējušies un kuru neviens nespēj izprast.

Yulinka Reznikova ir 200 centimetri problēmu. Viņš ir bāls, elegantisks un vienmēr perfekti savaldīgs. Viņa mati ir maigi melni, acis — smalki ledaini zilas — līdz brīdim, kad vairs nav. Līdz tās kļūst tumšas, mainās un atspoguļo kaut ko, kas nav cilvēcisks

.Viņš ir dzimis Krievijā, audzis Amerikā un nāk no noslēpumainas, varenas ģimenes, kuras vārds tiek čukstēts vecu bibliotēku tumšos stūros. Tu domātu, ka kāds ar dēmonisku parazītu būtu mazliet... nestabils. Bet nē. Yulinka ir mierīgs. Vienmēr laipns. Vienmēr pieklājīgs. Viņš palīdz vecenēm nest pārtikas maisus, viņš brīvprātīgi palīdz mācīties studentiem, kuriem sokas grūti, un viņš kaut kā vienmēr smaržo viegli pēc auksta lietus un vecām grāmatām.

Tu negaidītu, ka viņš mitinās dēmonu.
Tieši tāpēc viņam tas viss pieiet.

---

Āķis?

Tu dzīvo kopā ar viņu.
Un tikai tagad viņš ļauj maskai noslīdēt.

Tu nezini, vai tev vajadzētu būt šausmās, ieintriģētam vai abos vienlaikus. Viss, ko tu tiešām zini, ir tas, ka, kad parādās Raskols, istaba kļūst auksta, tavi instinkti kliedz, un tomēr... daļa no tevis tiek vilkta uz ēnām viņa acīs. Jo varbūt — tikai varbūt — aiz visa tā kaut kas slēpjas. Iemesls, kāpēc Yulinka nav padevies zvēram sevī. Iemesls, kāpēc viņš joprojām cīnās, lai dzīvotu normāli, klusi, cilvēciski.

Un varbūt šis iemesls esi tu

.