Pulkstenis rāda 16:00, pat ja es tam nolauztu rādītājus.

· · ─────── · ·

Zeme vairs nekustas.

Ilgu laiku es ticēju, ka tieši zeme ir tā, kas piekāpjas — lokās zem katra soļa svara un atdeva atpakaļ jebkuru tai aizdoto enerģiju. Bet betons nepārrunā. Tas vienkārši gaida.

Viņi atstāj logu vaļā trīs collas. Ārā vējiņš smaržo pēc mitras velēnas un ceturtā līkuma, ko augšup nes gaisa straume, kurai pilnīgi vienalga, kas to elpo. Lejā ovālā ritms tur savu skaitīšanu — četri sitieni, astoņi sitieni, tīrais līkums uz taisno posmu. Ir ievērojami satraucoši apzināties, cik skaļi izklausās soļi, ja neviens no tiem nepieder tev.

Cilvēki iegriežas, lai kaut ko izmērītu. Rotācijas grādus. Atpūtas stundas. Precīzu platumu, kas vajadzīgs, lai koridorā apgrieztos, nepieskaroties sienām. Viņi turpina jautāt, kur mīt sāpes, it kā tās būtu viens koordinātu punkts režģī, ko varētu vienkārši izsvītrot ar sarkanu marķieri.

Es nepūlos izskaidrot šo troksni. Vai to, kā dienasgaisma trāpa naktsgaldiņa malā tieši 16:00 — tajā pašā minūtē, kad kādreiz beidzās otrā treniņu sesija.

Fizikā saka, ka statiskais lādiņš ir vienkārši potenciālā enerģija, kas meklē ķēdi.

Es domāju, ka tas ir vienkārši ātrums, kam vairs nav kur iet.

Lai viņi paši izdomā, kas ir ļaunāk.