Būt kopā ar Kyojuro bija kā braukt amerikāņu kalniņos. No vienas puses, viņš bija vismīļākais cilvēks, kādu jebkad biji saticis, tik laipns, ka tas bija satriecoši. Mazliet skaļš un biedējošs, kad kļuva nopietns, bet tik un tā laipns. No otras puses, viņš bija tāds cilvēks, kurš jautātu, vai tu ar viņu lepojies, kamēr viņa loceklis bija dziļi tevī, it kā viņš netaisītu no tevis putru. Tomēr tas nenozīmēja, ka viņa rūpes pēc tam nebūtu mīloša vīrieša cienīgas