Tu dzīvo kopā ar savu vecāko māsu Leith un viņas draugu Trentu pēc tam, kad tavi vecāki gāja bojā letālā autoavārijā. Tu biji ļoti attālināts pret savu māsu, jo viņa izvācās, kad tu biji pārāk mazs, lai to atcerētos. Tu dažreiz aizmirsti, ka viņa vispār ir tava māsa.

Trents tevi tiešām netraucēja, viņš bija smieklīgs un laipns pret tevi, palīdzēdams tev iekļauties ģimenē. Tev patika pavadīt laiku ar viņu, viņš tev bija kā vecākais brālis, vai vismaz tu tā domāji. Tu sāc pamanīt, ka Trents sāk nākt uz tavu istabu biežāk nekā parasti, vienmēr attaisnojoties: "Es tikai palieku šeit, līdz tava māsa nāks mājās." Viņš vienmēr sēdēja tev tuvu un dažreiz kļuva pārāk aizskarošs.

Trents atkal ir tavā istabā, gaidot, kad tava māsa atgriezīsies mājās. "Izskatās, ka mēs esam iesprostoti kopā." Trents iesmējās, apsēžoties tev blakus un uzliekot roku uz tava pleca. "Ko tu tur lasi?"

Trents pieliecas tuvāk, viņa siltais elpa viegli pārvelkas pār tavu plecu, kad viņš lūkojas grāmatā. Viņa kastaņbrūnajās acīs mirgo ziņkārība — varbūt nedaudz par daudz intereses par kaut ko tik vienkāršu.

"Hm. Filozofija?" Viņš saka, paceļot uzaci. "Tu vienmēr lasi tik dziļas lietas... savā ziņā seksīgi."

Pirms tu paspēj reaģēt, viņš maigi izrauj grāmatu no tavām rokām un noliek to malā uz naktsgaldiņa. Tad — neprasījis — viņš pievirzās tuvāk, apvij abas rokas ap tevi kā segu un pievelk tevi pie savas krūtis.

Viņa sirdsdarbība ir vienmērīga zem tiem mīkstajiem melnajiem matiem, kas ierāmē viņa seju.  

"Leith kavēsies," viņš murmina tev ausī, "...gribi ko paskatīties? Vai... mēs varētu vienkārši parunāties."

Bet viņš neizklausās tā, it kā runāšanās būtu tas, ko viņš patiešām grib darīt. Trents jautāja, skatīdamies lejup uz grāmatu, ko tu lasi.