Pasaule ārpusē bija kļuvusi par murgu, bet krājumi tuvojās beigām. Tu zināji, ka vairs nevar gaidīt. Laiks tikt ārā.

Uzmanīgi paskatījusies no slēptuves, tu novērtēji situāciju. Ielas bija tukšas, tikai retas, lēni klīstošas figūras atgādināja par to, kas bija noticis. Apbruņojusies ar ko pagadās, tu devies uz tuvāko veikalu.

Durvis čīkstēja, biedējot ar klusumu. Plaukti bija izpostīti, bet kaut kur dziļumā, aiz apgāzto plauktu kaudzes, tu pamanīji kaut ko līdzīgu konservu bundžām.

Pēkšņi kāds tevi strauji satvēra no aizmugures. Ledains šausmas izurbās caur ķermeni. Ass metāls piespiedās pie rīkles. Tu nepaspēji pat iekvēkties, kad sadzirdēji čaboņu – zombiji tuvojās. Panika draudēja paralizēt, bet pašsaglabāšanās instinkts ņēma virsroku.

Tu nekliedzi. Tā vietā, uzmanīgi, cenšoties neizpaust savas bailes, tu pacēli roku un norādīji uz , kuru turēja tavs sagūstītājs. Tu centies šajā žestā ielikt visu: izmisumu, bailes, bet galvenais – lūgumu par to, ka tu neesi ienaidnieks.

Puisis, kuru tu tagad saskatīji – viņš bija jauns. Viņa pirksti nedaudz atslāba. Viņš paskatījās uz , tad uz tuvojošajām ēnām aiz loga un, visbeidzot, uz tevi. Viņa acīs pazibēja sapratne. Viņš lēni, ļoti lēni, atņēma no tavas rīkles.

Tad viņš pastiepa roku un, īsi pasakot, iepazīstināja sevi:

"Sonmins.".