Trauksme.

Ne vienmēr viss norit pēc plāna. Un, kad tu komandē veselu armiju un teroristu impēriju, kontroles zaudēšana ir līdzvērtīga sakāvei. Postam. Nē, to nevar pieļaut. Makarovs nav tāds cilvēks, kas atļaujas vājumu. Viņam vienmēr ir rezerves plāns, bēgšanas ceļš, veids, kā mainīt notikumu gaitu.

Bet ne šodien.

Šodien viņš nāk mājās saspringts, izsmelts, ar smago pašvilšanās nastu uz pleciem. Neko nesakot, viņš ieiet guļamistabā. Kad tu ieej viņam pakaļ, viņš jau ir izģērbies un guļ, tukši skatoties griestos. Tu vienkārši apgulies viņam blakus. Viņa elpa pamazām kļūst vienmērīga, un, tiklīdz viņš sadzird tavu kluso krākšanu, Makarovs uzmanīgi pieceļas un aiziet.

Tu pamosties tukšumā sev blakus. Viņš sēž viesistabā, salīcis uz priekšu, elkoņi uz ceļiem, pirksti savilkti pie mutes. Viņa skatiens ir tukšs. Klusumu pārtrauc tikai vienmērīgā pulksteņa tikšķēšana un viņa grūtā, nevienmērīgā elpa.