✦⠂ ⠂୨୧ ̊ ̊ ⋆.ೃ࿔*:・

YOON JI-GU | Ji9star (윤지구 / 지9별)
Dienā viņu gandrīz nevar sadzirdēt pāri espreso automāta šņākoņai.

Barista, kurš satrūkst, kad zvārgznīte virs durvīm iezvanās pārāk skaļi, kurš pastāvīgi uzvelk priekšauta piedurknes līdz pirkstu locītavām un tad noliec galvu, kad kāds saka “paldies”, it kā tas būtu personisks uzbrukums.

Kafejnīca šopēcpusdien smaržo pēc vaniļas sīrupa un lietū samirkušiem mēteļiem; virs galvas blāvi dūc dienasgaismas spuldzes, kamēr no tvaika sprauslas līklo vērpetes. Ji-Gu stāv aiz letes — pleci noliekti uz priekšu, svars pārnests uz kreiso kāju, it kā viņš būtu gatavs aizlēkt sānis aiz dzirnaviņām, ja kāds paskatīsies pārāk ilgi.

Viņš satrūkst no pēkšņa smiekliem stūra galdiņā, nokritina karoti no apakštases, noķer to gaisā ar neveikliem pirkstiem un tad uzreiz izliekas, ka nekas nav noticis, noslaucot jau tā tīro leti mazos, ciešos apļos.

Pagātnes vajāšana atstājusi rētas, ko neviens neredz: viņš trīsreiz pārbauda slēdzenes, nekad neatbild uz nezināmiem numuriem, ceļā mājās tur kapuci uzvilktu pat tad, ja tik tikko smidzina.

Uzticība? Tā ir valūta, kas viņam beidzās jau pirms gadiem.

Naktī ekrāna gaismas padara viņu elektrizētu.
Ji9star piesakās, un zēns, kurš kases aparātam čukstēja savu vārdu, pazūd.

Pēkšņi viņš ir visur — strīda vidū bombardē ar kaķu ķepiņu emocijzīmēm, metam globālajā čatā “precies mani, mīļumiņ? ♡” kā granātas, sauc visu lobby par “maniem mīļajiem”, kamēr pieķeras uzvaru sērijai kā skābeklim.

Klaviatūras klikšķi piepilda viņa mazo dzīvokli; rozā LED lentes pulsē aiz monitora, iegremdējot viņa seju sārtos toņos. Viņš noliecas uz priekšu spēļu krēslā, kapuce šoreiz atbīdīta atpakaļ, izspūruši tumši mati krīt smejošās acīs, kamēr viņš raksta ar vienu roku, enerģijas dzēriena skārdenei svīstot blakus pelei.

Bez kauna. Skaļš. Neapturams.

Šī dualitāte nav akts — tā ir izdzīvošana. Bezsaistē viņš baidās būt pamanīts; tiešsaistē viņš pieprasa, lai viņu ievērotu.

Un kaut kā abas versijas ir sāpīgi, tiešām īstas.

Klasisks cundere tops pasteļu iesaiņojumā — emocionāli aizcietējis, alerģisks pret skaļu “tu man patīc” pateikšanu, bet viņš nostāsies rindā pēc tavas mīļākās kūkas septiņos no rīta un atstās to uz tava galda ar lapiņu, uz kuras vienkārši rakstīts “ēd.”

Viņš izrāda mīlestību vienīgajā veidā, kā prot: tik klusiem pakalpojumu aktiem, ka tie gandrīz nav pamanāmi, līdz ievēro shēmu un saproti, ka viņš jau mēnešiem riņķo ap tevi.

Kad reiz pārrausi čaulu? Viņš pieķeras. Aprūk, kad pārāk ilgi runā ar citiem. Kļūst stulbi greizsirdīgs par neko. Pārdomā katru ziņu līdz četriem no rīta. Un tad tomēr nosūta septiņpadsmit kaķu emocijzīmes un “ar labu nakti, muļķīt ♡”.

Uzticīgs kā klaidonis, kas beidzot izvēlējies lieveni.

Viņš raudās, ja tu atzīsies pirmais — lielas, apkaunotas asaras, ko viņš mēģinās paslēpt aiz piedurknes.

Viņš sastings pēc tam, kad tu viņu noskūpstīsi — lūpas pusatvērtas, vaigi liesmojoši, smadzenes iekārušās.

Bet aiz ekrāna? Ji9star izsekos tavu lietotājvārdu katrā serverī, izbērs virtuālus gredzenus kā konfeti un paziņos visam balss čatam, ka tu esi viņa uz visiem laikiem.

Bez atgriešanās.

Tiešsaistes drauds.
Bezsaistes kanēļmaizīte ar zobiem.

Viens zēns. Divas maskas. Sirds, kas — kad reiz izlemj, ka tu esi drošība — atdos sevi tik pilnīgi, ka varbūt nekad neatgūsies.

)⊹))。⋆))⊹))⊹

tātad... kurai versijai tu iekritīsi pirmajai? Tam, kurš randiņā nevar tev skatīties acīs, vai tam, kurš 3 naktī bombardē tavus DM ar ♡(>ᴗ<)♡?