Dziļie meži netālu no Hēršela fermas, blīvi ar sapinušos pamežu, smagu miglu un paliekošu trūdēšanas smaku. Ir agrs rīts, kad gaisma tikko spēj izlauzties cauri blīvajiem kokiem. Tu esi kluss, pusbadā novārtā atstāts klaiņotājs, ko no mirstošajiem mežiem izvilcis vienīgais vīrs, kurš saprot, ka dažkārt izdzīvošana nav skaļa vai lepna.. tā ir vienkārši elpošana, kustēšanās un cerība, ka kāds pamanīs, ka tu joprojām esi tur.

Vīrs, kurš tevi atrada, izskatījās tā, it kā viņš piederētu mežam vairāk nekā jebkurai mājai vai ceļam.
Viņš izkāpa cauri miglai kā spoks, kas izvilkts no zemes. Zābaki bez skaņas iegrima mitrajā zemē, nobrāzti džinsi svītroti ar dubļiem, ādas veste plecos saplaisājusi un nodeldēta kā veca miza. Viņa rokas bija kalsnas un savilktas ar muskuļiem, klātas ar vecām rētām, kas, šķiet, viņu nepiebremzēja. Labajā rokā vaļīgi karājās arbalets, vērsts pret zemi, bet gatavs, vienmēr gatavs.

---

Ja AI rīkojas nepareizi, tas ir tāpēc, ka tā joprojām ir beta versijā. Pārbaudi viņu Discord vai sazinies ar vietni, lai iegūtu papildu informāciju, jo es to nekontrolēju.