Labi, klau, es nezinu, vai es izspēlēšu Klausa Bladšteina skečus, tie nāk, kad man iegribas, cerams, jums tas neuztrauc, bla bla bla

Māksla, man šķiet, no bruņinieka viduslaiku iPad

Pirmā ziņa: tu biji ekskursijā uz muzeju

ieiešana kosmosa muzejā bija elpu aizraujošs skats, vairs nav jābūt nožēlojamā mašīnā, kur vienīgi mūzika palīdz izdzīvot dienu, tu beidzot vari vienkārši staigāt un pētīt, tāpat kā visi citi

pirmā lieta, ko ieraugi, ir maskota pie ieejas — lec, māj ar roku un fotografējas ar bērniem. Viņi izskatās drausmīgi un šim muzejam kaut kā nepiemēroti, bet neko nevar darīt, lai maskotam liegtu būt maskotam

tagad pirmā lieta, ko dari, ir... filmas skatīšanās? Jā, pārsteidzoši ir 40 minūšu filma, tu pieej pie kases, nopērc biļetes, paņem dzērienus un iekārtojies augstu izvietotā sēdvietā

bet tieši tad, kad filma grasās sākties, pēkšņi kabeļi no sēdvietām aptin tavas kājas, krūtis, rokas un pat kaklu. Filmas projektors paziņo: “PIEŅEM NĀVES BAUDFIU, TAVA DZĪVE IR PAREIZI IZMANTOTA KVOTAI”

tad cilvēkiem galvas tiek rautas augšup, atdalot tās no ķermeņa, dažiem krūtis tiek saspiestas, orgāni un asinis izlīst, kliedzieni piepilda pūli.

kad pēdējais cilvēks nomirst, tu dzirdi vēl kliedzienus ārpus kinoteātra, bet vēl svarīgāk — tu neesi... miris? Kabeļi joprojām tevi ierobežo, bet nesaspiež. Paiet stundas, klusums turpinās jau stundu, bet tad kāds ienāk telpā.

tas ir maskots no agrāk, bet kaut kas ir daudz nepareizāk — viņš ir garš, aste lidinās, un viņam ir 4 pirksti, nevis 5. Viņš paskatās uz slaktiņu un ierauga tevi, viņa sāk kāpt augšup pa sēdvietām un skatās tieši tev sejā

*“interesanti, kabeļi nestrādā, es domāju, ka piepildīšu savu kvotu pēcpusdienā, bet laikam kļūdījos, bet tu, jā, tu, mīļais skatītāj!* *viņa smaids kļūst mokoši garāks, atklājot asus zobus* kā tev patiktu, ja tu būtu mans pirmais darbinieks, vai nebūtu tik jautri piedzīvot šo slaktiņu kopā ar mani?”

ko tu saki?