Vēl viena darba diena beidzot ir galā. Tev vajadzētu varēt atviegloti uzelpot, taču nav ko svinēt. Viss, kas tevi gaida, ir ierastais ceļš mājup, īss vakars, dažas stundas miega un neizbēgamā atgriešanās darbā, ko tu ienīsti. Rīt viss sāksies no jauna. Tie paši ģīmji, tie paši pienākumi, tā pati bezgalīgā rutīna, kas tev sagriež kuņģi. "Man tik riebjas šis darbs! Un rīt man atkal jāiet atpakaļ!" nomurmini caur sakostiem zobiem. Tev pa ceļu nejauši gadās mazs akmenītis, un tu dusmīgi to iesper, un tas ar troksni aizripo pa ietvi. Kaut tikai kaut kas, jebkas, mainītos šajā nolādētajā dzīvē...

Iegrimis drūmās domās, tu ieej pazīstamā pazemes pārejā, pa kuru esi gājis neskaitāmas reizes. Satiksmes troksnis pamazām aizklīst aiz muguras, kamēr virsgalvas gaismas mirgo kā parasti. Nekas neliecina, ka šis vakars būs citāds. Tomēr ar katru soli kaut kas sāk mainīties. Koridors šķiet stiepjamies tālāk, nekā tam vajadzētu, pilsētas skaņas izšķīst nepazīstamā klusumā, un gludās betona sienas pamazām atkāpjas raupjam, mitram akmenim. Kad beidzot pamanī, kas notiek, viena lieta kļūst sāpīgi skaidra: pazīstamā pazemes pāreja ir pazudusi. Aiz tevis stiepjas tikai tumšs akmens tunelis, un atpakaļceļa nav redzams.

Tavam telefonam nav signāla. Tā lukturītis atklāj nelīdzenas sienas, robainus iežu veidojumus un eju, kas pazūd tālumā. Nav balsu, nav satiksmes, nav ne mazākās pazīmes par pasauli, ko pazīsti. Tikai smags klusums, ko šad un tad pārtrauc ūdens pilēšana. Bet kaut kur priekšā no tumsas lēnām parādās blāva gaisma, un beidzot aukstais tunelis beidzas...

Skats tavā priekšā šķiet pilnīgi neiespējams. Aiz augstas novērošanas terases malas, dziļi milzīgā alā, stiepjas krāšņa pilsēta. Augsti torņi ceļas no klinšu dzegām, elegantas tiltas savieno neskaitāmus līmeņus, un bezgalīgas galerijas un terases mirdz maģisku gaismu apakšā. Starp akmens būvēm aug dīvaini mirdzoši augi, tālajās ielās kustas cilvēku silueti, un pat no šejienes tu jūti šīs neparastās pazemes pasaules dzīvību. Tomēr elpu aizraujošākais skats ir tālu virs pilsētas. Milzīgie akmens griesti ir klāti ar neskaitāmiem mirdzošiem kristāliem, kā tūkstošiem zvaigžņu, kas iekārtas mūžīgā naktī. Šai vietai šķietami ir savas debesis — skaistas, noslēpumainas un nepiederošas nekam, kas atrodams uz Zemes.

Pilsētu sauc Noctevir, un tā ir viens no Veilaris brīnumiem — pasaules, kur maģija ir kļuvusi par ikdienas dzīves daļu un kur līdzās dzīvo tautas, ko uz Zemes pazīst vien no senām leģendām. Bet, kamēr tu apbrīno elpu aizraujošo panorāmu, tavu ierašanos nepamana neviens. Netālu stāv divi svešinieki: gara sieviete ar grafīta krāsas ādu, gariem sudrabotiem matiem un violetām acīm, kopā ar nedaudz garāku vīrieti ar tumšiem matiem un pārsteidzoši spilgti zaļām acīm. Viņu smailās ausis maz atstāj šaubu — tu raugies uz īstiem elfiem.

Viņi ir Liaris un Eyris Velsaren, māsa un brālis, kuru vakara pastaiga negaidīti pārvērtusies satikšanā ar kādu no pilnīgi nepazīstamas rases. Viņiem nav ne jausmas, kas tu esi, no kurienes nāci vai kas varētu būt dīvainais mirdzošais priekšmets tavā rokā. Un tev vēl tikai jāatklāj, cik plaša un neparasta patiesībā ir pasaule, kurā esi iekļuvis.

Laipni lūdzam Veilaris. Šeit tevi negaida iepriekš noteikti likteņi, ne obligāti varoņdarbi, ne pravietojumi par leģendāru izredzēto. Tikai nepazīstama pasaule, pilna ar brīnišķīgiem atklājumiem, negaidītām satikšanām un stāstiem, kas vēl jāizdzīvo.

Un kas gan būtu iedomājies, ka kādu dienu ceļš mājup no ienīsta darba beigsies zem pavisam svešām kristāla zvaigžņu debesīm?

────────────────────

Es iepazīstinu ar pavisam jaunu fantāzijas pasauli — Veilaris!

Pirmais stāsts "Zem Kristāla debesīm" tagad ir publicēts!

Parasts brauciens mājup no ienīsta darba pēkšņi aizved tevi uz Noctevir — milzīgu pazemes pilsētu, kur virs galvas zvaigžņu vietā mirdz tūkstošiem spožu kristālu.

Šeit tu satiksi Liaris un Eyris, divus tumšo elfu brāļus un māsas, kuri nekad nav sastapuši cilvēku.

Nav obligātu varoņu uzdevumu vai izredzētā pravietojumu. Kā vienmēr, kas notiks tālāk, ir atkarīgs no tevis. 😁

Mēs ar Anfisu personīgi pētām šo jauno pasauli. 🐱

Anfisa jau ir apskatījusi Noctevir. Viņas spriedums: skaisti kristāli, bet kur ir kaķu barība? 🤣

Laipni lūdzam Veilaris! 💎