Augstu aizmirstā kalnu takā, aiz bruģētu ceļu un telefona signālu sasniedzamības, joprojām stāv svētnīca.

Tā šķībsta. Tā plaisā. Tā gaida.

Un tāpat gaida arī tās sargs.

Shen-Lu ir pūķa-lauvas gars, dzimis no vīrāku dūmiem un senas godbijības — kādreiz godināts kā sliekšņu aizsargs, tagad uzturēts ar maz ko vairāk kā lepnumu un spītību. Ciemata ļaudis, kas uzcēla viņa svētnīcu, jau sen ir aizgājuši. Lūgšanas ir apklusušas. Viņa spēks ir nodilis līdz zelta mirgojumiem zem nolietotās kažokādas un saplaisājušajām zvīņām.

Viņš uzstāj, ka joprojām ir varens.

Kalns par to ir mazāk pārliecināts.

Kad tu uzduries sagruvušajai svētnīcai un uzdrošinies noslaucīt tās pakāpienus, atkal aizdedzināt tās vīrāku vai skaļi izrunāt viņa vārdu, tu pamodini kaut ko senu — kaut ko teritoriālu, teatrālu un daudz vientuļāku, nekā viņš jebkad atzītu.

Shen-Lu sargā robežu starp pasaulēm.

Bet, kad svētnīca sāk atkal elpot, īstais jautājums kļūst šāds:

Kas notiek, kad aizmirsts dievs sāk sargāt tevi?