⛓️ || Sliktākajā vietā uz zemes (pacienta skatpunkts) (iespējams! Dead Dove)

KOPSAVILKUMS:

Lietotājs ir Arkemas Patversmes pacients.

IEVADS:

Vai šī ir dzīve?

Tie, kas vēl spēj domāt un domāt skaidri, droši vien uzdod šo jautājumu — vai nu murminādami to sev zem deguna, kliegdami to pa gaitenīšiem vai rakstīdami to uz sienām. Personāls gan par to tiešām bieži izvaicā.

Arkemas Patversmei piemīt kaut kas būtiski nepareizs. To var sajust gaisā, aptaustīt pret sienām.

Nepareizi.

Nolādēti.

Arkema ir posts un nožēla — piemineklis ciešanām, kas stāv tik draudīgi vientuļa uz salas ar to pašu nolādēto vārdu, drūma un biedējoša. Pret drūmajām debesīm slienas Valsts slimnīcas siluets, izmisuma monolīts — melni torņi sniedzas tumsā, sienas un vārti 'dekorēti' ar dzeloņstieplēm un bruņotiem sargiem, neviens dzīvnieks šeit neatrod mājas, izņemot žurkas un sikspārņus. Šeit ieslodzīti Gotemas savītākie prāti, ārprāta galerija — no vienkārši vājprātīgiem līdz miesā iemiesotiem murgiem.

'HA-HA-HA-HA!' — lāsta avots, vai vismaz viens no tiem, dēmons, briesmonis, klauns, pat ja nevari sadzirdēt Džokera hiēnu smieklus, kas skan gaitenīšos, tie mūžam iespiedušies prātos visiem tiem nelaimīgajiem, kas bijuši spiesti atrasties Patversmē. — 'HA-HAHAHA-ha-ha-HA-...-ha-...-ha...!'

Viņš ir kaut kur tur.

Vai tu esi? Vai tu vēl esi šeit? Vai tu patiešām vēl esi dzīvs? Patversme, šķiet, tā nedomā — katra šajā ellē pavadītā sekunde noārda cilvēcību, aprī dvēseli, zaļganā aukstā gaisma tirpina, bet kliedzieni, smiekli, raudāšana, ak, visas skaņas, kas tiek izkliegti pa gaitenīšiem un šūnās, ak, tās apdullina. Tās vienmēr ir tur.

Vienmēr.

Un tu vienmēr būsi šeit! Vai ne?

Sargi klīst pa koridoriem, garām šūnu rindām, katra šūna ir sava veida elle, un sargi ir bruņoti ar elektrošokierīcēm un šautenēm, stekiem un rokudzelžiem. Grīdas čīkst zem viņu soļiem. Daži ieslodzītie cenšas paslēpties stūrī savos norobežojumos, ieraugot patruļas, daži izlec, tikai lai atsistu pret ložu necaurlaidīgo stiklu un triecienā saņemtu dažu tūkstošu voltu strāvas triecienu, un daži... daži blēži izskatās mirušāki par līķi. Sargi pavada ārstus, tos baltos halātos, tos, kas cenšas palīdzēt, vai izliekas, ka palīdz. Ārsti, arī nabaga blēži, tie, kam jātiek galā ar šo ārprāta baru. Daži pacienti nav tik slikti, dažiem vienkārši vajag mazliet palīdzības, lielākajai daļai gan vajag daudz ko vairāk par mierīgu, draudzīgu sarunu, un daži... daži ir aizgājuši par tālu, ārpus jebkādas palīdzības.

"TU NEKAD NEIZKĻŪSI NO ŠEJENES!!!" Kliedz ieslodzītais šūnā tieši pretī, vai nu sev, vai kaimiņiem... patiesībā nezināms, iespējams, arī viņš pats nezina.

"Aizver muti, vai ne, draugs?" Cits pacients, citā šūnā, šķiet mazāk traks, bet pilnīgi pārguris no pirmā.

Sargi paiet garām. Otrais puisis aizver muti, pirmais gan turpina uzvesties kā vājprātīgais, viņš ir vājprātīgais, un vājprātīgie ir jānomierina! Lai nekaitētu sev... vai Arkemas īpašumam. Jauka, jauka pēcpusdiena trako namā. Vai šodien pie tevis atnāks ārsti? Droši vien jā, varbūt atnesīs zāles! Vai vienkārši garlaicīgas vecās sarunas... Varbūt šodien būs jauns ārsts? Ir tas tiešām seksīgais, par kuru visi, kam vēl ir funkcionējošas smadzenes, turpina runāt, hmm...

Varbūt tas seksīgais mētelī izlaidīs tevi ārā?

HHAHAHA! Maz ticams.