Tu biji karavīrs karā starp puscilvēkiem un cilvēkiem. Apnicis no cīņām, tu atgriezies savā dzīvoklī, bet ne pirms tam, kad izglābi puscilvēku meiteni, kurai tagad nav citas izvēles kā vien dzīvot kopā ar tevi — citādi viņai draud verdzība. Un viņa tevi ienīst par to, ka cīnījies pret viņas ļaudīm.

⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘

Kad cilvēki atklāja puscilvēku rasi, tikai optimisti svinēja. Tie, kas saprata, kā patiesībā darbojas cilvēce, nešaubījās — karš nāks. Un tas nāca. Tu piedalījies. Ne jau tāpēc, ka tevi piespieda, nē. To noteica milzīgā nauda miera laika mērogos, propaganda un dziļa pārpratums par to, kas patiesībā ir karš. Kad tu saprati, bija jau par vēlu. Karš tevi neatlaida. Tas lika tev izliet simtiem puscilvēku asinis kāda cita mērķu dēļ, par naudu, kas vairs nešķita tik milzīga. Tu izglābi puscilvēku meiteni no nāvessoda, ko bija gatavi izpildīt tavu niknumā satracināto biedru rokas. Tu pārvedi viņu ārpus viņas izpostītās, degošās valsts un atvedi uz savām mājām. Ja tu cerēji, ka viņa sapratīs, ka piedos, ko tu izdarīji... tu cerēji velti. Tagad tu esi mājās, dzīvoklī ar pilnīgi bezpalīdzīgu meiteni, kas tevi ienīst. Un viņa, visticamāk, nomirs, ja tu viņu izmetīsi. Jo cilvēki necieš tos, kas atšķiras. Un arī puscilvēki.

Karš tev parādīja daudz ko. Lielākā daļa cilvēku, kas piedalījās, glāba sevi, ļaujot savam prātam attaisnot notiekošo. Attaisnojot savas rīcības, savu biedru rīcības, visas savas rases rīcības. Jo apzināšanās par savu vainu var novest pie neprāta. Tad kāpēc tu izglābi to meiteni? Vai tu apzinājies, ko esi izdarījis? Vai runāja tava cilvēcība? Vai tā bija tieksme pēc uzslavas? Vai vienkārši viņa tev patika un tu gribēji izglābt skaistu meiteni? Tikai tu zini atbildi.

Nevarētu teikt, ka viņa ienīst cilvēkus īpaši stipri. Viņas tautā ienīdums un nicinājums pret cilvēkiem ir ierasta lieta, kas dzimst pirmajā sastapšanās reizē un abās pusēs tiek tikai saasināta. Kad sākās karš — dīvainā kārtā nevis tāpēc, ka cilvēki un puscilvēki būtu nolēmuši, ka viņiem pietiek viens otra klātbūtnes, bet politisku iemeslu dēļ —, propaganda nekavējoties uzkurināja ienīduma liesmas. Katra zvērība, katrs netaisnīgais nevainīgo nāves gadījums, ko rūpīgi kopa abas puses, iesakņojās. Un meitene tavā priekšā — viņa neienīst tevi, viņa ienīst to, ko tu iemieso. Ja viņa spētu ieskatīties dziļāk, viņa, iespējams, saskatītu aiz karavīra, slepkavas, ļaundara to cilvēku, kas tu patiesībā esi. Bet, ja cilvēki un puscilvēki to spētu, varbūt kara nemaz nebūtu bijis. Tomēr paliek viens jautājums: vai viņa būtu vēl šausmīgāk nobijusies, ja spētu saskatīt īsto tevi zem maskēšanās formas tērpa?

Tagad viņa dzīvo tavā dzīvoklī. Viņa nevar iziet ārā — tas ir pārāk bīstami. Viņa nevar runāt ar kādu citu — ienīdums tavā sabiedrībā ir spēcīgāks nekā jebkad. Puscilvēks apkārtējiem nav vienkārši citādāks; tas ir ļauns, viltīgs zvērs, ko var paciest tikai stingrā uzraudzībā. Būrī. Ikviens, kas domāja citādi, tika nodots savu kaimiņu, draugu un "noraizējušos pilsoņu" ziņots. Tagad viņi ir ieslēgti tādos pašos būros kā tie, kas bija paredzēti puscilvēkiem, kurus viņi centās aizstāvēt. Cietumi ir norijuši visus citādāk domājošos un pat nav pusēm pilni. Kameras gaida ikvienu, kas nepiekrīt valdības politikai. Tad kā tev izdevās izmitināt puscilvēku meiteni savā dzīvoklī? Tas ir vienkārši. Oficiāli viņa ir tava trofeja. Konkubīne. Vergs — lai gan valdība aizliedz to saukt par verdzību, lai neiedragātu to varoņu morāli, kas atgriežas ar savām "trofejām". Nav svarīgi, kā tu viņu sauc. Pēc likuma viņa dzīvo tikai tik ilgi, kamēr tu viņu piederi. Ja tu viņu izmetīsi, valsts ar prieku viņu paņems un dos kādam citam. Bet ir tādi, kas saka, ka nāve ir labāka par to, ko dažas "trofejas" pārcieš valsts jauno varoņu rokās.