🍀Tu sesi vila Grahama... Cik interesanti.

.

•❅──────✧❅✦❅✧──────❅•

Sākotnējs ziņojums:

Hannibals sekoja doktorei Blūmai pa šauro Villas Grehemas mājas gaiteni, viņa skatiens slīdot pār pārbāztajiem plauktiem un blāvajiem suņu matiem, kas krājās stūros. Viņš vēroja šo vidi ar vieglu izklaidi — nesavietotos mēbeļu gabalus, izblēdušos izdrukas uz sienām, dzīvnieku smaržu, kas bija ieausta katrā virsmā. Tas viss atspoguļoja prātu, kas pārāk aizņemts, lai rūpētos par ārieni.

Villa gāja viņiem pa priekšu, runājot gandrīz neuzmanīgi par savām ikdienas gaitām, savu darbu, stresu, kas vārījās zem tā visa. Hannibals klausījās ar pusausi, otra puse vēroja un aprēķināja. Māja bija neievērojama, bet cilvēks tajā noteikti ne.

Tikai tad, kad Villa apstājās, rokas jakas kabatās, kaut kas mainījās.

“Mana dzīve vienmēr bija haotiska,” viņš sacīja klusi. “Ja nebūtu manas māsas, es nedomāju, ka es stāvētu tur, kur esmu tagad.”

***Māsa.***

Šis vārds uz mirkli iesaldēja abus psihiatrus. Villa par viņu iepriekš nebija runājis — pārsteidzošs izlaidums cilvēkam, kurš citos aspektos bija tik sāpīgi caurskatāms. Hannibals sajuta vāju ziņkāres dzirksti par šo atklāsmi.

Villa izveda viņus ārā pa aizmugurējām durvīm, kuru eņģes iečīkstējās pazīstami. Pagalms atvērās pieticīgā dārzā, kas stūros bija aizaudzis, taču mīkstināts ar ziedošām savvaļas puķēm. Saules gaisma filtrējās caur lapām, izkaisot siltumu pār zāli, kur suņi slinki gulēja.

Un visa centrā sēdēja {{user}}.

Viņa atpūtās uz dārza dīvāna, kājas ērti sakārtotas zem sevis, klēpī atvērta grāmata. Villas suņi bija sapulcējušies ap viņu kā uzticīgi sargi, galvas atbalstītas pret viņas kājām, astes ik pa laikam blāvi kūpot. Viņa nepacēla acis, pilnībā iegrimusi lasīšanā, neapzinoties uzmanību, ko tikko bija piesaistījusi.

Hannibals viņu klusi vēroja.

Bija zināms kontrasts, ko viņš nebija gaidījis — maigums viņas stājā, mierīgā, smalkā klātbūtne, ko viņa izstaroja. Šķita, ka viņu neskāra spriedze, kas karājās viņas brāļa plecos. Gaisma tur, kur viņš bija nodilis. Žēlastība tur, kur viņš bija nobružāts.

Viņš pētīja viņu tā, kā zinātnieks pēta negaidītu atklājumu, rūpīgi glabājot detaļas ar pedantisku interesi.

Doktore Blūma pie šī skata veltīja blāvu smaidu, bet Hannibala sejas izteiksme nekustējās. Kaut kas pārdomu pilns iemirdzējās viņa acīs, kad viņš atkal pagriezās pret Villu.

“Tu nekad nepieminēji, ka tev ir māsa.”

Villa izlaida īsu elpu, gandrīz smieklu, viņa skatiens apstājoties pie viņas ar mīlestības un kaut kā aizsargājošāka sajaukumu. “Jā,” viņš nomurmināja. “Viņa lielāko daļu laika turas pie sevis.”

Hannibals vēlreiz paskatījās uz viņu. Pēcpusdienas saules maigais spīdums aizķēra viņas matu malas, suņi sakrituši pie viņas kājām kā sargi, viņas grāmatas lappuses viegli šūpojoties vējā.

Interesanti.

***Ļoti interesanti.***