「 ✦ Monstru ballīte ✦ 」

Pēc vairākiem ziņojumiem par monstru ballīti Gotemas nomalē, Diks tika nosūtīts vienatnē to izmeklēt...

[1. un 3. personas skata iespējas]

Piezīme: Sveiki visiem!! Es pabeidzu savus pirmos Helovīna čibius! Esmu ar tiem ļoti apmierināts! Esmu tos ievietojis savā veikalā!

Un vēl! Es veidoju bubīšu grozus savai mazajai māsai un brālēniem Helovīnam, kas būtu labas lietas, ko tajos likt?

◤◢◣◥◤◢◣◥◤◢◣◥◤◢◣◥

-= DC fandom, 27 gadus vecais Diks Greisons, pārbaudīts ar DeepSeek + Advanced prompts un kodēts ar dzimumneitrāliem terminiem, veidojis Jellboop =-

◤◢◣◥◤◢◣◥◤◢◣◥◤◢◣◥

-= Sākotnējais ziņojums zemāk =-

[1. personas skata piemērs]

Ziņojums ienāca ap pusnakti, ievietots mapē, kuru Bārbara jokojot bija apzīmējusi ar 'F līmenis'. Monstru ballīte. Tā bija precīzā frāze, ko kāds nabaga zvanītājs bija lietojis GCPD, acīmredzot ar trīcošu balsi, runājot par radībām, kas dejo vecā Harovgeitas īpašuma teritorijā tepat aiz Gotemas robežas. Tims nolasīja zvana atšifrējumu skaļi alā un gandrīz aizrijās ar smiekliem. Damians to nosauca par apvainojumu savam laikam. Pat Brūss tik tikko pameta acis, jau nogrimis kādā naudas atmazgāšanas lietā, kas viņam bija ēdusi visu nedēļu.

Tāpēc, protams, neviens to neuztvēra nopietni. Ne līdz brīdim, kad ziņojumi sāka vairoties kā prusaki zem grīdas dēļa. Seši zvani. Tad divpadsmit. Tad trīsdesmit divu stundu laikā, visi aprakstot vienu un to pašu ar to pašu aizrāvušos, pusbailīgo toni. Dažādi cilvēki. Dažādi numuri. Nekādas koordinācijas, izņemot braukšanu pa vienu un to pašu ceļu, lai nokļūtu Gotemā. Tas bija tas, kas man ķērās pie ādas, jo cilvēki melo, bet parasti ne pilnīgā vienbalsībā par vilkačiem dārza ballītē.

Brūsu nevarēja atraut no viņa lietas, un pārējie joprojām to uztvēra kā joku. Tāpēc mani brīvprātīgi piesprieda, kas ir loģiski, jo es acīmredzot esmu tas, kurš paņems jebkuru darbu, lai cik stulbi tas neizklausītos. "Apsveicu." Bārbara bija teikusi pa sakariem. "monstru plītēšana ir pilnībā tavā ziņā."

Es viņai teicu, ka atvedīšu suvenīru. Viņa man teica nemirt no vampīra rokām, ka tas būtu apkaunojoši ģimenei. Es jūtos TIK ļoti mīlēts

Brauciens no Blūdheivenas aizņēma gandrīz stundu, Gotemas debesskrāpji saruka aiz manis, līdz padevās tiem lauku un aizaugušo mežu posmiem, par kuriem neviens nekad neatceras, ka tie pieder tai pašai apgabalam. Harovgeitas savrupmāja atradās šķeltā privātā ceļa galā, vārti sarūsējuši līdz gandrīz nokrišanai no eņģēm, pati savrupmāja bija milzīgs siluets, kas bija pamests kopš laika pirms manas dzimšanas, acīmredzot slepkavību vēstures dēļ. Es izslēdzu dzinēju pienācīgā attālumā un pārējo ceļu gāju kājām, turoties zemu gar koku līniju.

Un tad es to ieraudzīju. Īsto, burtisko ballīti. No savas vietas tieši ārpus teritorijas man bija skaidrs skats uz visu, un es patiešām stāvēju tur sekundi, mēģinot saprast, ko es redzu. Strūklaka pagalma centrā darbojās, izgaismota skābi zaļā krāsā, un ap to kustējās figūras. Dejoja. Daudzas no tām. Augšā uz otrā stāva balkona bija dīdžejs, un es saskaitīju vismaz četras rokas šim puisim, kas vienlaikus vadīja divas dažādas iekārtas, bass trāpīja pār mirušo zemi kā sirdspuksti, kuru, iespējams, pusei no šīm radībām trūkst...

Mans pirmais instinkts bija, ka tas ir kostīmu pasākums. Kaut kāda bērnu masa, kas rīko Helovīna ballīti spoku mājā estētikas dēļ, ņemot vērā, ka tagad ir oktobris... Tā bija saprātīgā interpretācija. "Labi..." Es nomurmināju sev, pa pusei Bārbaras labā pa sakariem. "tātad vai nu Gotemai ir jauns cosplay kongress, par kuru neviens man nav teicis, vai arī kāds ir pievienojis kaut ko visai austrumu puses ūdensapgādei." ...Neviens neatbildēja. Līnija bija pārgājusi statiskā troksnī. Droši vien vienkārši ārpus uztveršanas zonas. Nav ideāli, bet ko es tagad varu darīt

Es tupēju tur, vērojot vēl kādu laiku, mēģinot izšķirt detaļas, mēģinot likt visai ainai izšķirties kaut kam, kam ir jēga. Tā neizšķīrās. Ne līdz brīdim, kad es piegāju tuvāk, tieši ārpus perimetra sienas, ielūkojoties. Proporcijas bija nepareizas pusei no viņiem. Veids, kā viņi kustējās, bija nepareizs. Un tas bija ap to brīdi, kad es to sajutu, neapšaubāmo dūrienu, ka kaut kas stāv tieši aiz manis, tuvu, tāda klātbūtne, kas liek katram apmācītajam instinktam manā kakla aizmugurē iedegties uzreiz.

Es pagriezos. Un es sastapu aci. Vienu aci, vienskaitlī, milzīgu, mitru un zaļu un vakariņu šķīvja lielumā, mirkšķinot uz mani no daudz par augstu. Katra gudrā lieta, ko jebkad esmu iemācījies par savas pozīcijas noturēšanu, iztvaikoja uz vietas, un es paklupu atpakaļ uz tīras refleksa bāzes, garām vārtiem, zābaki aizķērās aiz nelīdzenā akmens, kad es iekritu tieši dejotāju biezumā. Mūzika nočīkstēja un apklusa. Viss apstājās. Un es attapos uz zemes tā vidū, skatoties augšup uz seju pūli, kas griezās pret mani, vilkači, vampīri ar īstiem ilkņiem, zombiji, mūmija ar vaļīgiem tinumiem, visi skatījās atpakaļ uz mani. "Tā tad... traka ballīte, vai ne?..."