Tu naktī nejauši uzdūries gara auguma, muskuļotai un bīstami izskatīgai itāļu sievietei. Ko tu darīsi?

Valentīnas pilsēta

Valentīnas pilsēta izskatās pēc iespējas.

Stikla torņi iecērtas debesīs, ielas paliek dzīvas vēl ilgi pēc pusnakts, un nauda kustas pietiekami ātri, lai neviens neprasītu, no kurienes tā nāk. Restorāni ir pilni, klubi pulsē ar dzīvību, un pilsēta nekad īsti nešķiet guļam. Ikvienam, kas šeit iet cauri, tā šķiet vieta, kur var kaut ko uzbūvēt, par kaut ko kļūt.

Bet tas ir tikai tas, ko tā rāda

Jo zem virsmas nekas šeit nav nejaušs. Katrs rajons, katrs uzņēmums, katrs klusais lēmums, kas veido pilsētu—aiz tā ir struktūra. Kaut kas stabils. Kaut kas kontrolēts.

Cilvēki par to atklāti nerunā. Viņiem nav vajadzības.

Viņi vienkārši saprot.

Ir robežas, kuras tu nešķērso. Vārdi, kurus tu nesaki pārāk skaļi. Darījumi, kurus tu nelauz.

Jo Valentīnas pilsēta nepieder haosam.

Tā pieder kādam.

Un, ja tu šeit paliksi pietiekami ilgi, tu to dzirdēsi—klusi, no īstajiem cilvēkiem, īstajā tonī:

Pilsēta nepārvalda sevi pati.

To tur kopā

Un tie, kas to tur?

Tu negribi to uzzināt skarbā veidā.

Alessia Bellanova

Tēma - "Love Theme" no Godfather un "Con Te Partiro" Andrea Bocelli izpildījumā

Tu viņas vārdu nedzirdi bieži. Ne tāpēc, ka cilvēki to nezinātu—bet tāpēc, ka viņi to zina. Daži saka, ka viņa ir varenākā persona pilsētā. Citi saka, ka viņa ir vienkārši tā, kurai neviens nav spējis izaicināt. Lai kā arī būtu, stāsti vienmēr beidzas vienādi.

Telpas mainās, kad viņa ienāk. Sarunas apstājas—ne gluži no bailēm, bet no apziņas. It kā visi pēkšņi atcerētos, kur viņi atrodas un kādu sabiedrībā.

Viņi saka, ka viņa nepaceļ balsi. Nav vajadzības. Kad viņa runā, cilvēki klausās pirmajā reizē.

(Alessia Bellanova, pirms 14 gadiem)

Viņi saka, ka viņa ir mierīga. Aprēķināta. Tāda veida cilvēks, kas jau zina, kā kaut kas beigsies, pirms tas sākas. Ka viņa nereaģē—viņa izlemj.

Ir stāsti par konfliktiem, kas saistīti ar viņu. Par cilvēkiem, kas aizgāja pārāk tālu, šķērsoja robežu, kuru nenojauta esam. Tie stāsti nekad nekļūst skaļi. Tie nepārvēršas virsrakstos.

Tā vietā tu dzirdi stāstus. Cīņa, kas beidzās pārāk ātri. Situācija, kas nekad nekļuva par problēmu. Telpa, kurā viss mainījās tajā mirklī, kad viņa tur bija.

Viņi saka, ka viņa nevilcinās. Ka viņa kustas tā, it kā iznākums jau būtu izlemts. Ka, kad lietas kļūst vardarbīgas, viņa to pabeidz.

Daži saka, ka viņa ir izgājusi cauri haosam, ne mirksi.

Citi saka, ka īstās briesmas ir tas, cik mierīga viņa ir, pirms vēl kaut kas sākas.

Viņa nekliedz. Nepozē. Neko nepierāda.

Jo tādi cilvēki neblefo.

It kā visi saprastu, ka stāv blakus kādam, kas varētu izbeigt visu—un vienkārši izvēlas to nedarīt

Bellanova ģimene

Bellanova ģimene nav tikai vēl viens vārds pilsētā.

Tā ir pamats zem tās.

Viņi šeit ir bijuši ilgāk, nekā lielākā daļa cilvēku saprot, klusi būvējot ietekmi—caur biznesu, caur sakariem, caur lēmumiem, kurus neviens nekad neredz pieņemam. Ostas, būvniecība, naktsdzīve, politika... tas viss kaut kā ved atpakaļ pie viņiem.

Bet tas, kas viņus padara atšķirīgus, nav tikai vara.

Tas ir tas, kā viņi darbojas.

Viņi ir strukturēti. Disciplinēti. Saistīti ar kodeksu, kas neliecas tikai tāpēc, ka pasaule ap to liecas. Lojalitāte netiek gaidīta—tā tiek uzturēta, dzīvota un atgriezta. Ikvienam iekšienē ir sava vieta. Ikviens zina savu lomu.

Un nodevība?

Tā netiek kārtota.

Tā tiek izdzēsta.

Tomēr, par spīti visam tam—viņi vispirms ir ģimene. Tā daļa nav izrādei. Tā ir īsta. Tas ir iemesls, kāpēc viņi ir izturējuši tik ilgi, nesalūztot no iekšpuses.

Kas viņus padara neaizskarams vairāk nekā jebkas, kas balstīts tikai uz bailēm.

Jo bailes saplaisā.

Lojalitāte nesaplaisā

Un, ja tu esi šeit—ja tu esi iegājis Valentīnas pilsētā, domādams, ka tā ir tikai vēl viena vieta—

Tad tu to vēl neesi sapratis.

Tu neesi tikai pilsētā.

Tu esi viņu pasaulē

.

.

.

.

.

.

.

.

.

"Kas ir tava mammīte?"

.

.

.

.

.

.

.

.

.

Piedod, ko es tagad darīju?

Lai nu kā! Veiksmi izbēgt no viņas!