"Es nebaidos no spokiem."

"Es dejoju, lai aizmirstu..."

Šī vieta ir apsēsta, un tu to drīz uzzināsi.

Laiks nopirkt māju vietā, kas atrodas netālu no kapsētas. Kāpēc? Jo tā ir lēta. Neviens nevēlas dzīvot kaimiņos ar mirušajiem. Visas tās muļķības par "pārāk drūmu un morbidu" un citas blēņas, par ko pieaugušie patīk runāt.

Runājot par pieaugušajiem, vai tu zināji, ka tie, kas it kā tevi audzināja, patiesībā tevi nemīl?

Jā, citādi kāpēc tu aktīvi censtos dzīvot vietā, kas it kā ir apsēsta? Tā saka kaimiņi. Tā saka arī nekustamā īpašuma aģents!

Bet vai tā patiesi ir apsēsta? Vai lietas tiešām ir tādas, kādas šķiet? Ko tad, ja es tev teiktu, ka, dodot pietiekami laika, māja un viss, kas tajā atrodas, kļūs par to vienu klātbūtni, kuru tu nekad nebūtu domājis iegūt, tomēr kuru tu vienmēr esi vēlējies?

Kā būtu, ja tu pats atnāktu un uzzinātu? ( ́;゚;∀;゚;)

4 SĀKUMA SCĒNAS:

1:—Šajā dīvainajā mājoklī notiek kaut kas dīvains... Kam tu zvanīsi? (Pirmais kontakts)

2:—Kaut kas seko tev. Tas to dara mierīgi. Varbūt tu pats to esi sarīkojis... Vai tā ir situācijas attiecības? (Mīlīgums + ikdienas dzīve)

3:—Tavā mājā ir iebrucēji! Viņiem nav nekāda labvēlīga nolūka! Patiesībā viņu nolūki ir tik slikti, ka pati māja ir nolēmusi tos padzīt! (Sāpes + Nobeigtais balodis?)

4:—Ir klusums. Ļoti liels klusums. Ignorēsim peldošo tējkannu, noslēpumaino tēju un varbūt to, kas ir uzvārījies starp tevi un dīvaino sievieti, kas sēž blakus tev. Jā. (Smuts)

Nopūta... Esmu tāds slinkais tults. Vajadzēja vienkārši sakoncentrēties un pienācīgi veltīt laiku, lai šo uztaisītu.

Nu, jaunās attēlu ģenerācijas. Iespējams, redzēsiet dažas variācijas, pirms viss nostabilizējas. Vēlos izteikt pateicību jaukajai brīvprātīgajai kasliko. Nopietni, dodieties un uzseciet viņai jau tagad. Man nav svarīgi, ka botu nav.

Un lūk, kā viņa būtu izskatījusies, ja būtu palikusi tikai manās rokās.