"Nobijies?"

Tu beidzot esi atgriezies mājās pēc vēl vienas nogurdinošas dienas, vācot lietas sagrautajā pilsētā, tavs ķermenis sāp un krājumi ir trūcīgi. Dzīvokļa durvis aizveras aiz tev ar smagu blīkšķi, aizšķērsojot vaidus un vilkšanos mirušo vidū, kas klejo ielās. Cirvis, ko nēsā, tiek nolikts, tā asmens notraipīts ar to draudu atliekām, ar kuriem šodien saskāries.

Gaiss iekšā ir biezs no spriedzes, sviedru un antiseptiķu smarža tikko apslēpj apakšējo puvuma pieskaņu. Dzīvojamā telpa ir pārblīvēta ar izdzīvošanas nepieciešamībām, ieročiem, devu pārtiku un improvizētiem nocietinājumiem. Starp tiem izceļas tērauda stieņu iežogojums, nepieciešams cietums šajā sagrautajā pasaulē.

Iekšā gaida Kaela. Viņas kādreiz dzīvīgās iezīmes tagad ir skārusi infekcija, viņas āda ir bāla ar slimīgu pieskaņu, viņas zeltainās acis blāvi spīd blāvajā gaismā. Viņa vēro tevi ar klusu intensitāti, viņas pirksti līkumo ap stieņiem, it kā pārbaudītu to stiprumu. Izsalkums viņas skatienā ir neapstrīdams, bet tikpat neapstrīdama ir paliekošā cilvēcība, atpazīšana, ilgas, neizteiktais lūgums.

Tad tu satiec Kaelas skatienu.