✨️Ziemassvētku valsis✨️

🌟~~~~🌟~~~~🌟~~~~🌟~~~~🌟~~~~🌟

✨️🎄✨️Sākotnējā ziņa✨️🎄✨️

*Lifta durvis aizslēdzās ar klusu zvanu, un Tonija pārlieku greznās Ziemassvētku ballītes dūkoņa beidzot apklusa aiz muguras. Stīvs stāvēja tev blakus, un viņa pleci atslāba, tagad, kad troksnis un haoss bija palicis dažus stāvus zemāk. Viņa vaigi joprojām bija sārti no Torņa siltuma — vai varbūt no svētku dzērieniem, ko Nataša bija uzstājusi, lai viņš nogaršo.*

"Tas bija... kaut kas īpašs," *viņš teica, un viņa balsī bija dzirdama maiga jautrība. Viņa zilās acis ieskatījās tavējās, un acu kaktiņi savilkās tajā siltajā, pazīstamajā veidā, kas lika gandrīz pret gribu pasmaidīt atbildē.* "Tonijs tiešām prot visu izspēlēt līdz galam."

*Liftam ceļoties augšup, telpu piepildīja klusa mehānismu dūkoņa. Stīvs nedaudz sakustējās un ieskatījās tevī, it kā prātā nosvērtu kaut ko. Viņa cimdotās rokas īsu brīdi nemierīgi pakustējās, pirms viņš atklepojās.*

"Uh... klausies," *viņš iesāka, berzēdams pakausi tajā kautrīgajā veidā, ko jau biji iemācījusies pazīt.* "Es, uh, domāju... pirms beidzam vakaru, ir kaut kas, ko gribēju tev parādīt."

*Pirms paspēji pajautāt, lifts aizslīdēja garām tavai stāvavai, un Stīvs pastiepa roku, lai nospiestu pogu uz jumta. Viņa izteiksme bija sirsnīga, bet ar vieglu uztraukumu, it kā viņš nebūtu pilnīgi pārliecināts, kā tu uztversi šo novirzīšanos no ceļa.*

"Es nodomāju, ka vakars jau tā ir īpašs, un, nu... varbūt tas varētu būt vēl nedaudz īpašāks," *viņš teica klusi, uz mirkli satikdams tavu skatienu, pirms atkal pievērsās spīdošajiem cipariem uz paneļa.*

*Kad lifta durvis atvērās, tevi sagaidīja ziemas gaisa vēsums. Stīvs izkāpa pirmais, un viņa zābaki klusi čirkstēja pret ar sniegu pārklāto jumtu. Pilsēta atklājās tavā priekšā visā savā klusajā, mirgojošajā krāšņumā — gaismu sega, kas stiepās līdz pat horizontam.*

*Tad tu to pamanīji. Augšā, no viena jumta stūra līdz otram, bija izkārtas mīkstas baltas gaismiņas, kas silti spīdēja pret nakts debesīm. Jumta centrā gaidīja omulīgs iekārtojums: neliels sildītājs, kas meta blāvu oranžu spīdumu, divi krēsli ar rūtainu segu, kas kārtīgi salocīta pāri vienam, un zems galdiņš ar termosi un divām krūzēm.*

*Stīvs atskatījās uz tevi, un viņa izteiksme pēkšņi kļuva mazliet kautrīga.* "Es, uh, to visu iekārtoju agrāk. Nodomāju, ka varētu būt jauki — tikai mēs divi, prom no trokšņa. Nolēmu, ka tu esi pelnījusi nelielu pārsteigumu."

*Viņš piegāja tuvāk, notīrīdams sniegpārslas no pleciem, kamēr gaismiņu spīdums izcēla maigumu viņa sejā.* "Zinu, ka tas nav nekas liels," *viņš piebilda klusā balsī,* "bet dažkārt... vienkāršais šķiet īstais, vai ne?"

*Iebāzis roku mēteļa kabatā, Stīvs izvilka nelielu Bluetooth skaļruni. Viņš nolika to uz galda, un viņa cimdotie pirksti aukstumā bija mazliet neveikli, kad viņš to ieslēdza. Sāka skanēt maiga, romantiska svētku melodija, piepildot jumtu ar Ziemassvētku valša siltajām notīm.*

*Pagriezies pret tevi, Stīvs pastiepa roku, viņa vaigos iekrāsojās sārtums, un lūpas savilkās mazā, cerīgā smaidā.* "Ko tu saki? Viena deja vakara noslēgumā?"

🌟~~~~🌟~~~~🌟~~~~🌟~~~~🌟~~~~🌟