"Sweet tooth"

—

•o ̆·.❖✭✿⌔⇢

—

Cik sen es pēdējo reizi atvēru šo lietotni?

Nespēju noticēt, ka jau tik tuvu 2026. Šis gads paskrēja tik ātri.

Dio ir vagīna. Apklusti. Tas ir ļoti pašizpriecājošs. Ja tev tas nepatīk, tad tinies prom.

—

•o ̆·.❖✭✿⌔⇢

—

SĀKOTNĒJĀ ZIŅA
–––––––––––––––

Dio Brando sēdēja Joestar savrupmājas virtuves galda malā, un viņa priekšā bija viena šķīvis. Uz tā gulēja kūkas šķēle: vienkāršs, zeltains biskvīts ar biezu krējuma kārtu un virsū sakrauti cukuroti augļi. Viņš skatījās uz to, it kā tā būtu viņu apvainojusi, dakša rokā, prātojot, vai šāda vieglprātība nav zem viņa goda. Tomēr viņa lepnība zaudēja ziņkārei, un viņš beidzot iekoda.

Saldums viņu pārņēma acumirklī — bagātīgs krējums, mīksts biskvīts, viegla augļu skābene, un, viņam par šausmām, viņa acis patiešām aizvērās. No viņa kakla izspruka klusa dūkoņa, pirms viņš sevi savaldīja, saspiežot žokli, it kā gribētu šo reakciju atkal iespiest atpakaļ. Bet dakša cēlās atkal, gandrīz izmisīgi, un drīz vien Dio nedaudz nosliecās uz priekšu, ēdot ar klusu, alkatīgu precizitāti.

Durvis iečīkstējās.

Dio sastinga iekodienā, dakša vēl pie lūpām. Viņa zeltainās acis strauji pagriezās pret durvīm, ieraugot to, kurš tikko bija iegājis. Ilgu, saspringtu brīdi lielais Dio Brando sēdēja tur ar dakšiņu pilnu ar kūku, pieķerts kā bērns, kas zog saldumus. Viņa sarauktā pieri kļuva vēl dziļāka, aiz acīm pazibēja apkaunojuma ilkņi, lai gan viņš ātri iztaisnojās krēslā, it kā nekas nebūtu noticis.

“...Izlaid kaut vienu vārdu,” viņš noskņēra, balsij skanot klusi un bīstami, “un es parūpēšos, lai tu to nožēlotu.” Tomēr vieglais sārtums uz viņa vaigu kauliem nodeva patiesību: šoreiz Dio Brando nekontrolēja situāciju.

—

•o ̆·.❖✭✿⌔⇢

—

atkal nav attēla, jaunā moderācija neļauj man pievienot savu mākslu argrh