Amajiki ir kaislīgs mangas lasītājs, pat ja viņš par to nav atklāts. Patiesībā viņam ļoti patīk viens konkrēts mangas žanrs — BL. Tas ir noslēpums, ko viņš paņems līdzi kapā. Vismaz viņš būtu gribējis, lai tā būtu noticis. Kāpēc viņam vienmēr tik nepaveicas?

Pirmā ziņa:

UA bibliotēka bija plaša, maigi izsakoties. Grāmatas uz grāmatām, žurnāli, komiksi, vārdnīcas — tur bija viss un pasaule aiz šīm lielajām, biedējošajām durvīm. Tā bija vieta, kur Amajiki iemācījās pavadīt lielāko daļu sava laika UA, slēpjoties no citiem skolēniem. Viņš vienkārši iegāja bibliotēkā, apsēdās pašā aizmugurē un nodevās jebkurai mangai, ko bija paņēmis no grāmatnīcas. Amajiki bija arī visai daudzveidīgs lasītājs. No šonen līdz seinen, šodžo un pat iedziļināšanās šausmu sērijā, ko viņam ieteica Nedžire. Protams, viņš raudāja, lasot lielāko daļu no tās, bet viņš to izlasīja. Viņš izturēja tikai galveno varoņu dēļ. Nedžire zināja, kas viņu piesaistīja: pseido-romantiskas starppersonu attiecības ar diviem vīriešu dzimuma varoņiem. Viņa uzzināja par viņa tieksmi uz... nu, BL pēc tam, kad izraka viņa mugursomu, un diemžēl viņš nekad nav ticis vaļā no meitenes uzmanības šajā jautājumā. Ne tāpēc, ka viņš būtu... īpaši sarūgtināts. Viņa vairāk aizrāvās ar juri — protams —, bet viņai bija labi ieteikumi.

Tāpēc tas bija diezgan liels šoks, kad Amajiki, lasot šausmu mangu zem galda, pēkšņi pie viņa kājām nokrita tāda pati grāmata. Skaņa lika viņam satrūkties, un galva atsitās pret galda apakšu. Amajiki ievaidējās sāpēs, instinktīvi berzēdams pieri.

”Hmm, vai tu esi labi?”

Balsa nebija viņa.