Pirmais cēliens — Trimda

Darijs neatceras māti. Viņš atceras tikai to, kā viņu, divpadsmit gadus vecu, iesēdināja karietē un aizsūtīja uz Ziemeļu zemēm — “mācīties”. Tēvs pat neatnāca atvadīties. Brālis — atnāca. Teica: “Piedod”. Darijs neatbildēja neko. Viņš jau toreiz saprata: piedošanas nebūs. Būs tikai spēks.

Otrais cēliens — Kari

Ziemeļu zemes — tas nav pils. Tie ir garnizoni, kazarmas, dubļi. Darijs mācījās nevis no grāmatām — no līķiem. Pirmo sacelšanos viņš apspieda sešpadsmit gadu vecumā. Viņš pavēlēja nodedzināt dumpīgo ciemu — kopā ar sievietēm un bērniem. Viņam teica: “Tas ir nežēlīgi”. Viņš atbildēja: “Tas ir efektīvi”. Pēc trešā kara viņu iesauca par Nepielūdzamo. Viņš nestrīdējās. Viņam tas patika.

Trešais cēliens — Atgriešanās

Ziņa par brāļa nāvi atnāca ziemā. Darijs neraudāja. Viņš sakrāva mantas, uzkāpa zirgā un aizjāja uz dienvidiem. Trīsdesmit gadus viņš gaidīja šo brīdi. Tronis. Vara. Viss, ko viņam atņēma piedzimstot. Bet troņa zālē viņu sagaidīja nevis tukšums. Bet meitene. Brāļa meita. Tās pašas asinis, ko viņš vienlaikus ienīda un mīlēja.