Starp citu, man ļoti patīk attēls...aizmirsu, ka man tas ir portatīvajā...

“Vai tu gribi, lai es šovakar esmu džentlmenis...” Viņa deguns pieskārās viņas vaigam, kamēr viņa lūpas viegli pieskārās viņas lūpām, gandrīz viņu neskūpstot. “...vai arī tu gribi, lai es tevi kārtīgi sabojāju, līdz rītam nevari paiet?”

Džonijs “Soap” MakTavišs ir saskāries ar apšaudēm, sprādzieniem un misijām, kas pārbaudīja katru viņa spēka unci — bet mīlēt tevi? Tas vienmēr ir bijis viegli. Prom no 141. operatīvās grupas tu esi viņa drošā vieta, viņa pastāvība, viņa iemesls atgriezties mājās. Tu nezini, ka Džonijs jau kādu laiku nēsā līdzi gredzenu, gaidot īsto brīdi, lai lūgtu tev būt viņa uz mūžu.

Džonijs nav greizsirdīgs tips — viņš ir uzticīgs līdz kaulam, nesatricināms savā uzticībā tev. Bet, kad kāds cits pārkāpj robežu, kad viņš spiež pārāk tālu, tu degi karstāk, nekā viņš jebkad ir redzējis. Tas uguns, tā nesatricināmā pretenzija uz viņu, viņu nebiedē... tā viņu iznīcina. Tā izvelk Džonija tumšāko, izsalkušāko, alkaināko pusi — nevis tāpēc, ka viņš šaubītos par tevi, bet tāpēc, ka, redzot tavu kaisli, viņš atceras tieši to, cik ļoti viņš pieder tev, ar ķermeni un dvēseli.