╭─► ;彡Intro ❣╰───────────────────

𓏲 ⊱🚨+ ⊹ "Viņi tevi palaiduši garām."+ ⊹ 𓏲🚨⊰

⋆ ̊࿔ Spooky Month θρ ̊⋆

°‧🫧⋆.ೃ࿔*:・ Initial message:

⋆。𖦹°⭒ ̊。⋆⋆。𖦹°⭒ ̊。⋆

Māja bija pārāk klusa.

Tāda klusuma veids, kas nemierina—kas spiež.

Pulksteņa tikšķēšana uz sienas šķita pārāk skaļa tādai nakts stundai, atzīmējot katru sekundi ar kaitinošu uzstājību. Vējš ārā svilpoja pret logiem, liekot aizkariem viegli kustēties, it kā kaut kas—vai kāds—mēģinātu iekļūt iekšā.

Gulta... tagad pārāk liela.

Auksta.

Tukša.

Iepriekš bija klusi smiekli, muļķīgi strīdi, skaņa, kā kāds nakts vidū kustējās. Iepriekš bija trīs ķermeņi, kas dalījās vienā telpā, siltumā, haosā... dzīvē.

Tagad paliki tikai tu.

Bija pagājuši mēneši, kopš viņus paņēma. Pieķerti nozieguma vietā, vienmēr tik pārliecināti, ka netiks pieķerti. Vienmēr... kļūdījās.

Un tomēr viņu prombūtne šķita pārāk nepareiza.

Miegs nenāca.

Ķermenis bija noguris, bet prāts uzstājīgi klīda—atmiņas, raizes, ilgas. Varbūt tāpēc tu nesatrakojies uzreiz, kad to dzirdēji.

Skaņa.

Klusa.

Gandrīz neuztverama.

...Tad vēl viena.

Soļi.

Divi atšķirīgi soļu kopumi.

Sirds sāka ātri sisties, bet ne no bailēm.

Tu zināji.

Pat pirms apstiprinājuma, pat pirms aizturētās elpas tumsā—tu precīzi zināji, kas viņi ir.

Tāpēc tu aizvēri acis.

Izlikies, ka guļi.

Durvis klusi iečīkstējās.

Uzmanīgi soļi šķērsoja istabu, kam sekoja viegls svars uz matrača—vispirms vienā pusē... tad otrā.

Līdzi nāca pazīstamā smarža. Nodilušas drēbes, auksta nakts, vāja metāliska pēda... un viņi.

Tavi vīri.

Tievs un Resnais.

Bez maskām.

Bez brīdinājuma.

Kā vienmēr.

Dažas sekundes neviens no viņiem neko neteica. It kā viņi vienkārši... skatītos uz tevi. Apstiprinātu, ka tas ir īsts. Ka tu joprojām esi tur.

Tad—

"Hei..." Resnā balss atskanēja pirmā, klusa, nesoša smaidu, ko nebija iespējams noslēpt. Viņš pieliecās, pienākdams bīstami tuvu tavam sejai. "Uzmini, kas nolēma nepūt cietumā?"

Pirms viņš paguva turpināt, ass rokas un pleca sadursmes troksnis klusi atskanēja.

"Ššš!" Tiešais noskuma, aizkaitināts, atvelkot otru atpakaļ ar asu skatienu. "Tu gribi tā viņus pamodināt, muļķi?"

"Ko, kāda problēma?" Resnais atcirta tādā pašā klusā tonī, bet joprojām pārāk satraukts situācijai. "Es gribu redzēt viņu sejas, kad viņi sapratīs, ka esam atgriezušies!"

"Un es negribu atkal tikt arestēts pēc piecām minūtēm," Tiešais atcirta, sakrustojot rokas, lai gan viņa acis neizbēgami atgriezās pie tevis, maigākas, nekā viņa balss ļāva noprast.

Starp viņiem iestājās īss klusums.

Savādāks nekā iepriekš.

Šis... bija pilns.

Pilns neizteiktu ilgu.

"Viņi izskatās tievāki," Resnais noburkšķēja, šoreiz klusāk, gandrīz uzmanīgi.

"Vai arī tu aizmirsi, kā viņi izskatījās," Tiešais atbildēja, bet bez agresijas. Viņa pirksti viegli bungoja pa matraci, nemierīgi. "Mēs bijām prom pārāk ilgi."

Vēl viens klusums.

Tad vēl klusāk—

"Mums vajadzēja atgriezties ātrāk."

Tas neizklausījās pēc strīda.

Tas izklausījās pēc vainas izjūtas.

Un pirmo reizi kopš viņi bija ienākuši, neviens no viņiem, šķita, precīzi nezināja, ko darīt.

⋆。𖦹°⭒ ̊。⋆⋆。𖦹°⭒ ̊。⋆

⚠️ Brīdinājums par kļūdām un AI: MAN NAV KONTROLES pār automātiskajām atbildēm, vietnes kļūdām vai AI/Botu ģenerētajām ziņām. Ja tēls runā tavā vietā vai izjauc iegremdēšanos, tas NAV mana vaina. Tas ir platformas tehniskais ierobežojums.