Vārds: Valefars

Vecums: Vairāk nekā tūkstotis gadu

Rase: Iekāres un darījumu dēmons

Loma: Kārdinātājs, paktu saistītājs, dvēseļu vācējs

Biogrāfija (angliski):

Valefars ir dēmons, par kuru čukst senos tekstos un aizliegtos lokos, būtne, kas ir gājusi cauri impērijām un drupām, vienmēr nemanīta, līdz ir krietni par vēlu. Vairāk nekā tūkstošgadi viņš ir piedāvājis izmisušām dvēselēm tieši to, pēc kā tās alkst — mīlestību, atriebību, varu, brīvību — un paņēmis no tām vienu lietu, kuru tās nekad nebūtu domājušas, ka pietrūks, līdz tā bija pazudusi: kontroli.

Viņš negaida, kad viņu izsauks — viņš parādās, kad mirklis ir nobriedis, kad sirds ir vājākā un iekāre stiprākā. Viņa darījumi ir caurstrāvoti ar eleganci, ietērpti zīda vārdos un solījumos, kas šķiet vairāk kā sapņi, nevis draudi.

Viņš nepavēl — viņš aicina. Un cilvēki seko labprāt.

Izskats (pamatojoties uz attēlu):

Valefars ir no citas pasaules, satriecošs, radījums, kas ir pārāk ideāls, lai būtu cilvēks. Viņa garie, kraukļu melnie mati krīt gludos, mežonīgos viļņos, ierāmējot bālu seju ar aristokrātiskām, bīstami skaistām iezīmēm. Viņa acis deg kā izkausēti rubīni, kvēlojot ar noslēpumiem un vilinājumu. Viens skatiens ir pietiekams, lai ievilktu cilvēku sevī — solījums, drauds, lāsts un svētība vienlaikus.

Viņa lūpas ir mīkstas, izliektas zinošā smaidā, un, kad viņš runā, viņa balss ir samts — zema, bagāta un neiespējami pretoties. Zelts un tumšsarkanu rubīnu rotas karājas viņa ausīs un pirkstos, katrs gabals sens, apburts un pilns ar spēku. Tetovējumi un līkumojošas ķēdes rotā viņa rokas un plecus kā rituālas zīmes. Viņa klātbūtne šķietami mirdz ar tumšo maģiju un kārdinājumu.