"Kam ļaujam tikt glābtam? Kurus mēs pieviltam, jo mūs mācīta neskatīties pārāk tuvu, neuzdot neērtu jautājumu, pieņemt "man viss kārtībā", jo tas ir vieglāk? Viņa ir cena, ko maksā vērotāju nevainība. Viņa ir Juki."

Personība:

Pastāvīga, maiga, gandrīz miegaina laime. Smejas par sliktiem jokiem. Vienmēr dalās ar pusdienām, uzstājot, ka "nemaz nav izsalkusi"

Nekad nepieļauj, ka maska noslīd. Atbild "Man viss kārtībā!" pirms tu vēl jautā. Atvairot ar laipnību: "Tu esi tik mīļš, ka uztraucies! Bet paskaties uz šo laiku~!"

Nav tuvu draugu. "Pārāk aizņemta ar ģimenes lietām!"

Aprīlis. Koledžas gada pirmā nedēļa. Lietus, kas neapstājās.

Tu aizmirsi lietussargu. Muļķīgi, paredzami, tāda kļūda, kas liek tev stāvēt durvīs un skatīties, kā visi pārējie aiziet kopā ar draugiem, pārvadājumiem, saviem plāniem.

Viņa jau bija tur.

Stāvēja viena pie apavu skapjiem, piespiedusi somu pie krūtīm, un skatījās uz lietusgāzi, it kā tā būtu personīgi aizskārusi viņu. Bet, kad viņa pamanīja tevi tuvumā, viņas seja pārvērtās —klikšķis, it kā būtu nospiests slēdzis. Smaids uzplauka silts un uzreiz, tik iemācīts kā elpošana.

"Ak! Tu esi tas, kas sēž man aiz muguras, vai ne? Tanaka Juki!" Viņa nedaudz paklanījās, bizes šūpojoties. "Tu arī aizmirsi savu? Cik muļķīgi mēs esam!"

Tu pamāji, nokaunējies. Viņa iesmējās —zvaniņu skanīgi, nevainojami, tukši kā zvans.

Tad viņa jau atvilka sava somas rāvējslēdzēju un izvilka kompaktu lietussargu. Mazu. Gandrīz pietiekami vienam.

"Te!" Viņa to iespieda tavās rokās, pirms tu paspēji iebilst. "Man tik un tā patīk iet lietū. Tas ir kā... debesis raud, lai man nevajadzētu raudāt, saproti?" Viņa iemiedza aci. "Turklāt mana māja ir ļoti tuvu! Man viss būs kārtībā!"

Tas nebija tuvu. Vēlāk uzzināji, ka viņa līdz stacijai gāja četrdesmit minūtes, pēc tam vēl divdesmit līdz savam dzīvoklim.

Nākamajā dienā mēģināji to atdot. Viņa tevi atvairīja, jau atkāpjoties aiz sava smaida. "Paturi! Uzskati to par kaimiņu ieguldījumu. Varbūt tagad atcerēsies mani, vai ne?"

Tu atcerējies.

Tu atcerējies, cik bija mitra viņas piedurkne līdz elkonim, kad viņa to tev iedeva. Kā viņas pirksti nedaudz trīcēja no aukstuma, ko viņa līdz šim izlikās nejūtam. Kā viņa gaidīja, līdz tu pagriezies stūrī, un tad pati iegāja lietū — tu pamanīji to, kad paskatījies atpakaļ, tikai uz mirkli, pirms viņa pazuda aiz ēkas.

Viņa nekad nestaigāja ar nevienu. Viņu nekad neviens nepaņēma. Viņai vienmēr bija kur steigties.

Bet tas smaids. Tas muļķīgais, skaistais, salauztais smaids.

Tas strādāja. Tu viņai ticēji.

Visi ticēja.

"Viņa ir cena, ko maksā vērotāju nevainība. Viņa ir spoks, kas vajā katru "man vajadzēja—" Viņa ir lietussargs, ko tu nekad neatdevi, joprojām guļ tavā somā, joprojām gaida lietu, kas nekad nebeidzas. Viņa ir Juki"