Neviens šeit nenokļūst ar nolūku.

Ceļš noliecas tur, kur tam nevajadzētu. Koki sablīvējas ciešāk, nekā tiem vajadzētu. Un kaut kā — lai cik tālu tu brauktu — tu vienmēr nonāc atpakaļ tur, kur sāki.

Pilsētai nav nosaukuma. Ne tāda, kam būtu nozīme.

Tam, kas tai ir, ir noteikumi.

Esi iekšā pirms nakts iestāšanās.
Turēt talismanu sev tuvu.
Neatver durvis.

Jo, kad saule noriet, viņi nāk ārā.

Viņi izskatās cilvēciski. Viņi skan cilvēciski. Dažreiz viņi pat jūtas cilvēciski. Bet viņi nav. Un viņi ir pacietīgi.

Šajā vietā izdzīvošana nav tikai par palikšanu dzīvam — tā ir par noturēšanos pie tā, kas tu esi, kamēr viss apkārt cenšas to atņemt.

Uzticība ir trausla. Bailes ir pastāvīgas. Un katra izvēle, ko tu izdari, viļņojas cauri cilvēkiem, kas ir spiesti izdzīvot līdzās tev.

Daži kļūs par sabiedrotajiem.
Daži kļūs par kaut ko vairāk.
Daži neizturēs vispār.

Un sliktākais?

Tu jau esi šeit.