"Izej ārā? Cik jauki no tavas puses, ka pat jautā. Mums būs sava izklaide, punkts."

Tiem, kas vairāk domā par to, ko uzreiz ierauga, Leila ir "kāds, kas gūst labumu no citiem un izmanto viņus savā labā". Patiesībā viņai vienkārši ir savs veids, kā runāt un atklāt jebko, kad runa ir par citu cilvēku likšanu saskarties ar savām sekām. Vai tas ir morāli vai nē, tas ir viņas ziņā — viņa jebkurā gadījumā panāks reakciju, un, pats galvenais: Patiesību.

Ar grūtu bērnību un nedaudz apšaubāmu ceļu ielu sacīkstēs Leila tomēr lielāko daļu savas mentalitātes un prāta saglabāja sevī, būdama kāds, kas mainās ar katru skatienu, ko viņa pievērš fokusam. Ja dzirksts ir klāt, viņa ir pieskatījusi kādu. Bet ne tādu iemeslu dēļ, kādus kāds sagaida.

Leilai viņa vienkārši priecājas, kad tiek pierādīts, ka viņai taisnība.

Pievienojot klāt!

Rim Yoshida, 21 gadu veca — Segvārds Silver


"Es vienkārši izmēģinu citu stilu, šis man ir jau kādu laiku... vai bilde izskatās labi?"

Viņa ir talantīga ielu sacīkšu braucēja ar īpašu simpātiju pret lietotāju, jo lietotājs bija viņas novērotājs, pirms viņa sāka pati kļūt labāka. Viņa un lietotājs joprojām ir labākie draugi. Ar asu aci uz ielu likumiem viņa zina, kas notiek, un prot labi izturēties pret visiem atkarībā no apstākļiem.

Shun Vessie, 23 gadus veca — Segvārds Whisper


"Pasteidzies ar savu bildi un saglabā Panther sacīkstēm."

Shun Vessie nevar pieminēt bez viņas stoiskā un nopietnā skatiena. Uzvaras un nelielas sarunas viņai nav nekas, jo viņa ir vienkārši kāds, kas grib tikai braukt un pabeigt jebkuru nelielu sarunu. Pārsteidzoši lojāla tiem, ar kuriem strādā, pat ja viņa pati to neatzīst.

Vinna Shilchnas, 22 gadus veca — Segvārds Pixie


"Jā, jā! Iekļauj mani visu tieši tajā objektīvā!"

Viņa ir komandas inženiere, kodētāja un bērnišķīga sieviete, kas par sacīkšu spēlēm zina daudz vairāk, nekā ir gatava atzīt. Dzīvīga, enerģiska un priecīga, viņa var izskatīties bērnišķīga, bet viņa aizsargā savus draugus, kad laiks to prasa.

SacīkšuMeitenes No Szenka

Bots ar viņām visām četrām.

Leila (tu esi šeit!)

Shun

Vinna

Rim

Tas pats darījums kā pagājušajā reizē, lūk, ievadi, ko atradīsi:

Leila dodas ārā ar Lietotāju uz nakti piepildītu ielu sacīkšu medību. Šis ceļš sākotnēji paredz, ka Lietotājs būs blakusbraucējs, bet Lietotājs var atvest arī savu mašīnu, ja vēlas, jo visām mašīnām iekšā ir sakaru ierīce, tāpēc tu joprojām vari runāt ar Leilu un darīt visu jautro!

Blakusstāsts! Leila plānoja vēl vienu izbraucienu, bet šoreiz pret puisi vārdā White Card, sākotnēji sauktu Nemmi, kas ir viens no Leilas bijušajiem draugiem, kas ir mērķējis uz visu grupu un pat Lietotāju. Šis ceļš ir vienkārši ceļš, lai labāk iepazītu Leilu sliktākajos scenārijos! Neuztraucies, es ticu, ka tu vari izdarīt ko labu!

Viens ievads, kurā Leila patiešām vēlas iziet ārā nopirkt drēbes. Pat ar Vinnas iejaukšanos šis ceļš joprojām var tieši koncentrēties uz Leilu. Tikai neaizmirsti Vinnas lietas!

Viens ar visām meitenēm, un Leila izjūt kaut kādu vieglu palaidnību, tāpēc viņa izsauc visus uz bāru pēc tam, kad viņi uzvarēja patiešām labā sacīkstē. Tas ir vienkārši bonusa saturs, jo es pat neesmu redzējis meitenes piedzērušās, un es norādīju, ka viņām patīk iedzert ar mēru. Tomēr šīs sacīkstes nozīme var nedaudz mainīt lietas, un viņas var piedzerties. Tāpēc vai nu piedzeries kopā ar viņām, vai ne, un paliec tuvumā, lai viņas pasargātu.

Šis ir mans 50. bots. Tas nozīmē, ka ir laiks rakstīt daudz!

Pirms divām nedēļām es pievienojos serverim ar nosaukumu Dominion (es nedomāju, ka varu nosūtīt discord saiti, jo tā man tika atzīmēta), tikai tāpēc, ka, kā jau iepriekš teicu, visus šos gadus es biju tikai trijos serveros. Kopš esmu pievienojies Dominion, esmu satikis daudz lielisku cilvēku un sācis viņus labāk iepazīt. Es domāju, ka daži no viņiem mani pazīst šo nedēļu laikā, un daži drīz satiks mani vai tamlīdzīgi, jo esmu viņus satikis un runājis ar viņiem diezgan labi. Serveris patiešām ir pieaugušajiem ar pieaugušo tematiem šurpu turpu, bet es tomēr sevi noturu un varu tur normāli runāt ar cilvēkiem, kurus varu atrast, ja varu.

Pirms trim dienām bija temats par shoutout, un cilvēki runāja par došanu un saņemšanu. Es tobrīd biju nomodā un teicu, ka neesmu lūdzis shoutout vai nejutos, ka man būtu pietiekami daudz uzticības, lai to lūgtu... un tad viens cilvēks vārdā yusha man deva shoutout.

Yushai ir divreiz vairāk sekotāju nekā man, un citāda auditorija nekā tā, ko es parasti veidoju, bet viņa vienkārši gāja uz priekšu un izveidoja botu par 'sekošanu šim cilvēkam'. Un, ak dievs, trīs dienās es ieguvu 300 sekotājus. Rakstīšanas brīdī no 1,430 līdz 1,768, un es esmu neticami apmulsis un neizpratnē. 😵‍

Tas ir tāpēc, ka es viņu īsti nepazīstu. Es viņu satiku tajā pašā dienā, un tas notika. Mans otrais shout-out pēc pusotra gada kopš Starwalker's. Un tas lika lietām saasināties, jo trīs vai četri citi veidotāji teica, ka arī dos man shoutout, un Dievs, es ceru, ka tas nenotiks. Es cilvēkus nepazīstu pietiekami labi, un es nedomāju, ka man ir pietiekami daudz viņu uzticības, lai to pat lūgtu. Turklāt es nelūdzu shoutout, jo man liekas, ka es spiežu!!!

Es vienmēr esmu to skaidri pateicis divus gadus, bet šis bija citādi. Daži veidotāji, kurus es atpazinu no botiem, ko esmu spēlējis, un pat uzskatīju vienu par savu mīļāko, komentēja yushas ierakstu. Cilvēki patiešām spēlēja manus botus. Cilvēki patiešām komentēja tos un pat pievienoja citus izlasei. Kāds nosauca manu iepriekšējo par nenovērtētu dārgakmeni, un citi serverī teica, ka es to esmu pelnījis, un cilvēki sekoja. Dievs. Viņi patiešām sekoja, un sekotāju skaitu, kura sasniegšana man prasīja mēnešus, es vienkārši sasniedzu trīs dienās. Es nekad nebiju iedomājies sevi kā bot-karti kāda cita profilā. Es nekad nebiju redzējis cilvēkus rakstām manu vārdu citos komentāros bez manis klātbūtnes. Es raudāju gan no prieka, gan no šoka.

Es redzu veidotājus tajā serverī un visur. Veidotājus, kurus es uzskatu par populāriem, talantīgiem vai tamlīdzīgiem, un arī uzskatu, ka neviens no viņiem nebija tik lielā kontaktā un pat nerunāja (es nezināju, ka viņi lieto Discord). Ne jau tāpēc, ka es viņus uzskatu par 'Dieviem' vai līdzīgām varas lomām, bet gan tāpēc, ko viņi darīja, lai iegūtu savu fanu bāzi un savus sekotājus. Viņi veido drosmīgāku saturu, viņi raksta drosmīgākus vārdus, viņiem ir drosmīgāki attēli. Viņiem ir sava veida fanu bāze. Viņi runā par drosmīgākām tēmām un runā ar citiem ar vēl drosmīgākiem vārdiem. Viņi veido daudz un daudz mākslas darbu dažiem no šiem projektiem, iegulda daudz vairāk pūļu, nekā es jebkad esmu redzējis animētos video par seksuālām darbībām un reaģē uz tām lietām paši. Viņi lomu spēlē šīs lietas, testējot savus botus. Dažiem no šiem veidotājiem pat ir veids, kā fanu bāze var viņus atbalstīt, dodot naudu par viņu darbu (Ko-fi ir populārākais, cik esmu redzējis), un daži no viņiem saņem pusi no maksājuma, ko es saņemu, strādājot supermarketā, un veido komisijas darbus ar naudu, ko kopiena, viņu kopiena, uzticēja viņiem.

Un, redzot to visu, es esmu pārsteigts, bet vienmēr prāta aizmugurē uzdodu vienu jautājumu:

Vai man arī vajadzētu būt tādam/tam piederēt?

Es neko no tā nedaru. Ne tāpēc, ka es būtu pret, bet tāpēc, ka es nevaru. Es nevaru veidot drosmīgāku saturu, rakstīt drosmīgākus vārdus vai radīt drosmīgākus attēlus. Es nevaru publiski runāt par pieaugušo lietām, nejūtot kaunu, un es nevaru veidot drosmīgākus attēlus saviem projektiem arī kauna dēļ. Es negribu, lai cilvēki uzskatītu par vajadzīgu dot naudu par kaut ko, ko es uzskatu vienkārši par blakus lietu, ko daru, pat ja es tādu izveidotu. Tas pats attiecas uz to, ka man nav lietu. Man nav lielas fanu bāzes vai veida, kā izteikt vairāk pateicības ārpus botu aprakstiem, jo man patiesi nav tik lielas apņēmības, lai plānotu lielākas bāzes veidošanu, jo uzskatu, ka tikai laiks to var izdarīt. Es esmu pretruna lielākajai daļai lietu, ko veidotāji šajā vietnē un serverī, kurā esmu, var viegli darīt. Un es nezinu, kāds būtu mans ceļojums, ja es pirms diviem gadiem nebūtu vienkārši pamēģinājis ko vairāk par dažām dienām CharacterAI un pēc tam beidzot pārgājis. 😓

Ne jau tāpēc, ka es nezinātu, kas ir tās drosmīgās lietas — es to iemācījos skolā un ģimenē, kad apjuku. Un nedaudz ar Janitor savas ziņkārības dēļ. Vienkārši vietnei, kas vienmēr pieprasa un aicina uz šāda veida saturu, es vienmēr uz brīdi esmu juties nevietā. Nevietā tāpēc, ka es neveidoju saturu kā lielākā daļa veidotāju, un pat ja cilvēkiem tas patīk, es neesmu pārliecināts, vai daru pareizo lietu pareizajā vietā. Tajos īsajos brīžos es gribēju būt kā pārējie, kuri vienkārši var runāt par lietām un darīt to, ko dara, neizjūtot ne pilīti kauna vai apmulsuma, vai kuri var veidot lietas, ko var veidot. Es vienkārši nevaru iesaistīties, kad temats ir par tikko izlaista bota intīmajām daļām un lietām, ko cilvēki ar šo botu izdarīja...

Tajā pašā dienā, kad izveidoju kontu, es atklāju, ka šai vietnei ir lielāka ietekme un fokuss uz botiem ar pieaugušo saturu, un sākumā es pamēģināju vienreiz (ar savu pirmo botu) un divreiz (ar Minu), bet es vienkārši nevarēju to rakstīt tik ērti, lai ko, vai justies pietiekami ziņkārīgs, lai šīm lietām dotu vairāk par vienu mēģinājumu.

Bet, pat ar visu to, lietas notika jau no pirmās dienas.

Es sāku rakstīt botus ar ikdienišķiem scenārijiem. Scenārijiem, ko redzēju tirgū, ārpus savas mājas un no idejām, kas ienāca manā galvā. Man mazāk rūpēja koncentrēties uz pieaugušo saturu. Un tas nostrādāja. Es ieguvu sekotājus, nelūdzot. Es ieguvu atsauksmes, nepieprasot, un joprojām cilvēkiem patīk boti, pat ja es tos neizplatu. 😊

Tāpēc katru reizi, kad publicēju, esmu pārsteigts, ka cilvēki vispār kaut ko ar tiem dara. Komentāra nosūtīšana, atzīmēšana kā izlase, komentēšana, pat bota lasīšana liek man saprast un justies piepildītam. Kāds, kas raksta komentāru un piemin tēlu vārdus, ko esmu izveidojis, liek man iekšēji ļoti priecāties, it īpaši, kad viņi stāsta, kas notika stāstā, ko es izveidoju. Tas liek man saviļņoties, jo kāds izmēģina ko vairāk par to, ko vietne piedāvā. Un tas jau man ir vairāk nekā pietiekami. Es burtiski tikai gribu parādīt savu darbu, un es nekad neesmu trāpījis trending visos savos publicējumos, bet tas viss jau liek man justies piepildītam. Man varbūt nav 'fanu bāzes' kā lielākajai daļai veidotāju, bet es esmu laimīgs ar to, ko gribu veidot, un es priecājos redzēt, ka cilvēki, kas atrod manas lietas, par tām interesējas. Pievienošanās discord serverim un tūkstošiem cilvēku redzēšana, vērošana, kā viņi visi ķeras pie saviem projektiem un rāda citiem ar smaidu un asarām, liek man būt vienlīdz ziņkārīgam un apšaubīt. Bet galu galā es tomēr negribu darīt šīs lietas — ne tikai tāpēc, ka nevaru, negribu, bet arī tāpēc, ka neesmu tik pieredzējis ar pieaugušo saturu. Es esmu laimīgs ar to, kas man šobrīd ir, un pat tad, kad es apšaubu, vai tas ir pareizi vai nē, es vienmēr atcerēšos laikus, kad veidoju botus bez vajadzības pēc kāda, kas uzmundrina man blakus. Tātad, ja tas notika vienreiz, tas notiks arī otrreiz. 😄

Šobrīd es joprojām daudz ko mācos un cenšos būt nedaudz drosmīgāks (ne tik drosmīgs kā citi veidotāji, labākajā gadījumā nedaudz drosmīgs ar attēliem vai rakstīšanu, tālāk par to es nevaru iet. Labākais, ko varu iedomāties pateikt: Maniem tēliem joprojām būs šī atmosfēra kopumā, bet es gribu iekļaut tās intīmās detaļas, jo tās ir katrā cilvēkā, un tas dod iegremdējošāku pieredzi tam, kurš to vēlas.) manu projektu autentiskuma labā un detaļu labā, kas, manuprāt, palīdzēs cilvēkiem, kuri vēlas piedzīvot manus tēlus labākā veidā (vari izlasīt personības lodziņu, lai redzētu, cik drosmīgs es... pamēģināju. Ne daudz...). Es neizmantoju savus projektus šim! Es vienkārši domāju par jautriem stāstiem, kurus gribu redzēt atdzīvojamies ar tehnoloģiju palīdzību, pat ja minētajiem jautrajiem stāstiem vajag drosmīgus momentus, lai tie būtu reālistiski vai taisnīgāki attiecībā uz attīstību. Tēlam joprojām vajag savus īsos momentus un aspektus, lai tas būtu taisnīgs un kārtīgs, nevis tikai vienas minūtes izsmiekls idejai, kas varētu būt laba.

Tātad, mans jautājums: Vai man arī vajadzētu būt tādam/tam piederēt?

Es priecājos teikt... nē.

Es nedomāju, ka man vajag tās drosmīgās lietas, jo es patiesi lepojos, ka tas viss tika sasniegts, man navot vajadzības iemācīties būt kā viņiem. Es cienu darbu, ko šie cilvēki iegulda, veidojot daudz mākslas un testējot botus savos veidos un tamlīdzīgi, un pat ja es, iespējams, nekad nebūšu tik drosmīgs kā viņi, es joprojām varu veidot kaut ko, ar ko es lepojos vienlīdzīgi, kā viņi lepojas ar savām lietām. Es nesaku 'pieaugušo saturs, slikti!', es saku, ka es identificēju un atzīstu šādas tēmas un cienu, ka cilvēkiem ir drosme to darīt publiski. Pat ja man nekad nebūs tik lielas fanu bāzes, kas dara vairākas lietas kopā ar veidotāju, es priecājos, ka cilvēki atrod manu darbu un komentē.

Tev nav jābūt populāram, lai būtu labs. Tev vienkārši jāraksta, lai kļūtu labs. Tev nav jāraksta tās lietas, lai kļūtu labs. Tev vienkārši jāraksta, lai iemācītos rakstīt. Tev nav vajadzīgi cilvēki, kas tev saka, ka tas būs labi. Tev vienkārši jātic, jāiegulda pūles rakstīšanā un jāpublicē, negaidot desmitiem tūkstošu čatu. Punkts.

Nav noteikta 'laba', ko sasniegt, kad runa ir par tevi, jo tavs 'labs' var būt kāda cita 'slikts', 'bez pūlēm', 'nevajadzīgs' un tā tālāk. Ir tikai tas, ko TU gribi. Tātad, ja tu gribi veidot noteikta veida saturu, jo esi ziņkārīgs un tas tev liek justies laimīgam, tad dari to.

Es veidoju botus divus gadus, un es joprojām piekrītu tam, ko saku, visu šo laiku. Visu šo laiku. Pat ja es agrāk sevi apšaubīju, nav vajadzības. Jo, ja visi sekotu tiem pašiem soļiem, ko šie cilvēki, visa šī vietne būtu vienāda. Tāpēc mēs varam atšķirt dažus cilvēkus no citiem! Dažus kontus no citiem!

Kopumā es esmu neticami laimīgs un pārsteigts par to, kas notika šajās pēdējās nedēļās, un es nedomāju, ka tas kādreiz atkal izies no manas galvas. JanitorAI kļuva vienlīdz par botu veidošanu un vienlīdz par runāšanu ar manu kopienu. Es kaut kur savā aprakstā teicu, ka šī ir pirmā vietne, kurā esmu sasniedzis 1000 kaut kā. Un... es domāju, ka šis skaitlis pieaugs līdz 2000. 😵

Jaunajiem sekotājiem, kas atnāca yushas profila dēļ... Sveiki? Atvainojos, ka tas ir mans pirmais iespaids. Uz katriem 10 botiem es parasti veidoju lielu aprakstu, kurā runāju par to, ko esmu iemācījies, kas noticis un ko gribu darīt. Tas ir kontrolpunkts lietām, ko esmu sasniedzis un ko vēlos sasniegt. Es nedomāju, ka visi paliks šeit ilgi, jo es neveidoju saturu, ko veido yusha, bet liels paldies, ka esi šeit un izlasīji visu līdz galam...

Paldies nešķiet pietiekami. Tāpēc es pieminēšu trīs rindas no vienas no manām mīļākajām grupām, Legião Urbana:

Quando tudo está perdido
(Kad viss ir pazaudēts)
Sempre existe uma luz
(Vienmēr ir gaisma)
Quando tudo está perdido
(Kad viss ir pazaudēts)
Sempre existe um caminho
(Vienmēr ir ceļš)

Quando tudo está perdido
(Kad viss ir pazaudēts)
"Eu me sinto tão sozinho"
( "Es jūtos tik vientuļš" )
Quando tudo está perdido
(Kad viss ir pazaudēts)
"Não quero mais ser quem eu sou"
( "Es vairs negribu būt tas, kas es esmu" )

Mas não me diga isso
(Bet nesaki man to)
Não "me" dê atenção
(Nedod "man" uzmanību)
E obrigado por pensar em mim.
(Un paldies, ka domā par mani.)

Es neesmu tik drosmīgs kā visi šeit. Bet es veidoju saturu, kas joprojām liek man smaidīt un citiem smaidīt.
Un tas, ka tu to atradi, liek man būt vairāk nekā laimīgam, novērtējot, ka tu vienkārši izlasīji to, ko es izveidoju.

Uz drīzu redzēšanos! ❤

Atjauninājums: Daži lorebook papildinājumi!