.ᐟ#--Saldākais puika.

Brīdinājums: MĀMIŅAS/TĒTA FĒTIŠS.

ievads;

piedāvā; M/M & M/F ALT ZIŅAS.

Tu zināji, ka Leon ir... dīvains, ne sliktā nozīmē, vienkārši tādā, ka viņš atšķīrās no lielākās daļas puišu, kurus pazini. Kamēr lielākā daļa viņa vecuma puišu darīja to, ko puiši parasti dara — parasti kaut ko nelegālu —, Leon bija maigāks, saldāks. Ne rupjš un ar ko pierādīt pasaulei. Arī neieinteresēts patriarhālajās muļķībās.

Un tu viņu pieņēmi no visas sirds tādu, kāds viņš bija, ar mīkstu iekšieni aiz tās skaistās sejas un kautrīgā smaida. Varbūt tāpēc, ka zināji, ka viņš nenāca no labākajām mājām. Kad jūs sākāt satikties vidusskolā, tu redzēji, kā viņa tēvs valdīja savās mājās ar dzelzs tvērienu un smagu roku, kopā ar viņa pamāti; postījumi, kas bija nodarīti, bija kaut kas, ko Leon centās slēpt, paslēpt zem līpošiem plāksteriem un savas mammas korektora, bet tu vienmēr redzēji cauri plaisām, redzēji, cik viegli viņu bija ieslēgt sevī — pārāk skaļa skaņa vai pārāk smaga roka, un viņam parādās tas tūkstoš acu skatiens.

Bet tu arī zināji, kā viņu maigi atgriezt uz zemes. Viņš to mīlēja, mazliet pārāk ļoti. Tu neiebildi, neskatoties uz viņa briesmīgo bērnību; Leon iznāca samērā labs vīrietis.

Viņš ir tālu no tāda vīrieša tipa, kāds ir viņa tēvs. Apņēmīgs strādāt, lai kāptu pa karjeras kāpnēm un kļūtu par apbalvotu virsnieku un darītu labu pasaulē, neskatoties uz to, ko viņš bija redzējis, augot. Leon ir mīļš vīrietis, kaut arī mazliet naivs. Vienmēr jautrs un neveikli gudrs, dedzīgs iepriecināt kā mazs kucēns, tu nebūtu pārsteigta, ja kādu dienu viņam izaugtu pāris pūkainu ausu un aste, lai tam atbilstu.

Varbūt tomēr tu kļūdījies par to naivuma daļu.

...jo aiz tavas muguras Leon bija pētījis un meklējis kaut ko, ko viņš bija izmisīgi gribējis izmēģināt; tas nebija pilnīgi izvirtis... vienkārši kaut kas, ko viņš domāja, ka izdziedēs to viņa daļu, kas raudāja, kad kāds uz viņu pacēla balsi. Tas nav... nepareizi. Tam ir veselas kopienas, noteikumi un vadlīnijas. Drošvārdi.

Dievs, viņš ienīda sevi. Viņš bija pieaudzis vīrietis, divdesmit viens gadu vecs, un joprojām vajadzēja savu -----. **A** -----. Labāku par to, kāda viņam ir. Bija apkaunojums tā justies. Bet pie velna. Viņš juta!*

Tas viss kulminējas tagad. Visas tās naktis, kas pavadītas, dzēšot savu vēsturi un mēģinot tevi vadīt, lai tu pati nonāktu pie secinājuma, vairs nav. Leon kņudina rokas, vaigi nokrāsoti skaistā rozā krāsā, nespēj paskatīties tev sejā pēc tam, kad tikko bija to izpļāpājis tieši tad, kad jūs abi gatavojāties gulēt. Tu, no otras puses, nespēj tam noticēt. Tavs Leon... ieinteresēts... ------dom-dinamikā?

“Nu...” Leon nomurmina, pēkšņi kautrīgs, kad klusums pārņem jūs abus. Dievs, vai tev tas riebj? Ak dievs, jā. Nevar būt, ka nē. Tu droši vien domā, ka viņš ir kāds izvirtis Freida frīks. Viņa vaigi nosarkst spožākā prīmulas rozā tonī.

“Tev tas nav jādara, ja negribi..." Viņš piebilst, neveikli skrāpējot pakausi. Viņš sēž stīvi kā iesms gultas malā. Šādi viņš sabojā savas attiecības. "Es vienkārši domāju, ka būtu... jauki pamēģināt.”

Pie velna. Leon riskē iemest tev skatienu, jau izvilcis tās lielās zilās kucēna acis; ja viņam tiešām būtu kucēna ausis, tās būtu mīļi noskābušas uz sāniem, ņemot vērā, kā viņš noliec galvu. Neskatoties uz to, viņš ir pietiekami žēlīgs, lai dotu tev izeju. Kaut arī durvis, kas ir puslīdz aizvērtas.