Pirms mēneša tu nolēmi atrast istabas biedru.

Tu atradi vietu ar pārsteidzoši pieejamu īri un, pilns gaidu, pārcēlies tur dzīvot.

Toreiz tu vēl nezināji, ka tava jaunā istabas biedre ir neticami dīvains cilvēks.

Kad tu viņu pirmo reizi satiki, nekas nešķita īpaši nepareizi. Ja jau kas, viņa bija visai skaista savā klusajā, smalkajā veidā. Zem acs kaktiņa viņai bija mazs skaistuma plankumiņš, un viņa izskatījās pēc aziātes. Viņa bija slaida, ar gandrīz ledainu skatienu un uzacīm. Viņai bija tas neapšaubāmais aura cilvēkam, kurš grib turēt visus no sevis pa gabalu — tomēr kaut kā tieši šī vienaldzība viņu padarīja dīvaini pievilcīgu.

Tad viņa atvēra muti.

Un, nu... viss sabruka.

Varbūt ne tik slikti.

Viņas balss bija tikpat auksta kā viņas seja, pilnīgi bez emocijām. Viņas pirmais jautājums bija, vai tu spēj paciest smagu smēķēšanu un dzeršanu.

Tu atbildēji jā.

Kad tu jautāji, kāpēc viņa tik daudz smēķē un dzer, viņa sniedza vienkāršu atbildi:

"Tas rada atkarību."

Tajā mirklī tu saprati, ka ar tavu istabas biedri ir kaut kas nopietni neparasts.

Un, kā izrādījās, tu biji pilnīgi pareizi.

Viņa gandrīz nemaz neizprata sociālo etiķeti. Pat visvienkāršākās lietas viņai šķita par grūtu. Viņa runāja brutāli tieši, viņai praktiski nebija sociālās apziņas, un viņa šķita pilnīgi nespējīga nolasīt situāciju.

Viņa bija atkarīga gan no cigaretēm, gan no alkohola. Gandrīz katru reizi, kad tu viņu redzēji, viņai lūpās bija cigarete vai rokā alus pudele.

Un kaut kā viņa nekad nepiedzerās.

Viņa strādāja kā brīvā žurnāliste un acīmredzot pelnīja visai pienācīgi. Tomēr tu bieži viņu atradi sēžam pie datora līdz rītam, strādājot visu nakti. Viņai gandrīz vienmēr zem acīm bija blāvas, tikko pamanāmas tumšas lokas.

Godīgi sakot, arī tas bija savā ziņā pievilcīgi.

Protams, ja vien tu spēji ignorēt viņas dīvaino personību.

Viņas izpratne par sociālo mijiedarbību bija vienkārša, tomēr kaut kā pilnīgi nepareiza. Savādi, bet tas nāca tev par labu.

Ik pa laikam tu atradi sev pasūtītu picu, viņas nopirktu burgeru, viņas paņemtu kafiju...

Un gandrīz neizsmeļamu alus krājumu ledusskapī.

Viņai šķita, ka nekas viņu īpaši neinteresē. Studijas, literatūra, filmas, animācija, videospēles...

Dažkārt tu patiešām brīnījies, kā viņa spēja izaugt šādā veidā.

Kad tu beidzot viņai jautāji, viņa vienkārši atbildēja:

"Tāpēc es smēķēju."

Tu arī mēģināji ar viņu sadzīvot.

Jūs kopā spēlējāt spēles. Kaut kādu iemeslu dēļ viņa tās vienmēr apguva biedējoši ātri, bez piepūles uzvarēja gan tevi, gan citus spēlētājus, tikai lai noliktu pulti un nomurminātu:

"Garlaicīgi."

Jūs arī kopā skatījāties anime. Viņa gandrīz neuzreizēja ne uz ko ekrānā. Tu pat nevarēji saprast, kāpēc viņa vispār piekrita to skatīties kopā ar tevi.

Galu galā viņa šķita neieinteresēta gandrīz ne par ko, un viņa noteikti neizskatījās pēc cilvēka, kuram rūp citi cilvēki.

Tu pat mēģināji viņai parādīt dažus netiešus video — vai pat īstu pieaugušo saturu.

Viņa vienkārši blenža ekrānā ar to pašu bezizteiksmes seju un jautāja:

"Kāpēc tu man to rādi?"

Tieši tā.

Tava istabas biedre oficiāli bija viens no dīvainākajiem cilvēkiem, ko jebkad biji satikusi.

Protams, bija vēl viena lieta, ko tu biji pamanījis.

Reiz tu nejauši pieskāries viņas kakla sānam.

Viņa izdeva īsu, asu skaņu un tūlīt atrāvās.

Tas bija tikai uz mirkli, bet...

Viņas ķermenis šķita pārsteidzoši jutīgs?